Hearing voices of your own.

http://www.youtube.com/watch?v=7cL_1bmYCzs&ob=av2n

Cik ironiski- es vairs nejūtos labi. Bet sliktākais ir tas, ka es nejūtos arī slikti, es esmu tāds nedaudz tukšs un man vienalga. Sapņoju, ka kāds man (izbijis) tuvs cilvēks ir miris. Tāds neliels attaisnojums kāpēc blogā vairs nebija ierakstu, kāpēc pēdējo reiz rakstīts tik sen. Un arī par to man bija vienalga.
Nedaudz pozitīvāks sapnis bija divas naktis agrāk- sapņoju, ka īrēju dzīvokli no diviem mirušu aktieru spokiem. Sapazinos ar bariņu pozitīvu spoku un pamatīgi atrāvos no reālās, dzīvās pasaules. Dažreiz man ļoti, ļoti gribētos kaut ko tādu tiešām piedzīvot. Krāsas.
  Mana iedvesmas meitene ir izpinusi savus dredus, kas bija pamatīgi nepatīkams pārsteigums. Bet mani mati ir tik ļoti salokojušies šķipsnās, ka praktiski nevar redzēt, ka man ir kādi 20 dredi, tik dziļš vienalga par matiem, ka vai nu visi izjuks, vai pārējie sadredosies, vai vienkārši visus nodzīšu.
Šis ir mans visu laiku nemīļākais Novembris.  Tagad iešu pie omes paēst, palasīt kādu žurnālu, vēlāk jābrauc uz Liepāju sakārtot tērpu rītdienas koncertam.
 Man sāk nepatikt, ka es dzīvoju pa priekšu šodienai. Nē, man tas ļoti patīk, bet man nepatīk, ka tas nepatīk šodienai. Tuvākajās dienās jāatrod kāds jauks prieka avots, ja nē viss izskatās pārāk pelēcīgs un nomākts.
Ceru, ka pirmdienas-otrdienas piedzīvojumi Jelgavā būs kaut kas sirdi piepildošs. Un svētdienas konkurss Fonteinā tāpat. Ah.

Starpcitu, iemetiet lūdzu kādu komentāru, lai es zinu, ka kāds te vispār kaut ko lasa. :]