Baznīca

Izskatās, ka mana grēksūdze šajā blogā ir beigusies. :)

Two Spirit

Mazo Debestiņu lielajos mākoņos

Ir pienācis kārtējais lielais dzīves atspēriena punkts, Rīgas putekļi un neputekļi, līdzcilvēku dvēseles un nedvēseles. Atkal tā ne no kā es jūtos kā jauns cilvēks, svaigs, tīrs. Un viss, kas ir aiz manis un man vēl priekšā, tas viss šķiet skaista smaida vērts, bet tikai smaida, jo neko vairāk par doto mirkli man īsti nevajag. :)

http://youtu.be/L9wLrAtcd6Y

Marihuāna ir Avatārs

Ziniet, ir tās visas gudrību huiņas, atziņas etc
Pēdējā laikā manā dzīvē dominē divas:

1) If you`ve got plans, God will only laugh about them;
2) Ja Dievs tev kaut ko atņem, tad tikai lai dotu vietā ko daudz labāku.

Re, kā, smejas, bet ar nenovērtējamām dāvanām! Un tad es samulstu, jo laikam beidzot esmu sapratis, ko nozīmē neskatīties atpakaļ, bet tas man šķiet tik nepierasti, ka visu laiku gribas sacīt "Nu kā tam būs būt? :)"
Esmu nepacietīgi ieinteresēts.

Zaļais saulriets

Ļoti nedaudz no tā, kā mēs ar Alisēnu kaili pabijām. Ļoti neaprakstāmi netīšām, bet par to vēlāk. :)

Koki

Bija viena reize, pavasara sākumā, kad ar brāli pīpējām zāli un braucām ar riteņiem caur Grobiņu. Braucām, braucām, lidojām, braucām, tad apstājāmies un kādā vietā ieraudzījām priedi, kuru veidoja divas saaugušas priedes. Un tad mēs kopā skumām. Jo to saaugušo koku, to neaprakstāmo skaistumu, kas tur ir bijis jau visu mūsu mūžu, mēs ieraudzījām tikai tagad. Vēlāk mēs sēdējām pieturā, bija jau nakts, ēdām siemītes, kas garšoja pēc ūdens, un klusējām. Bijām koku ieskauti, varēja redzēt koku acīm. Klusumu pēkšņi pārtrauca garām braucoša fūre, kuras krava bija pilna nozāģētiem kokiem. Dzīvie koki noskatījās, kā citu koku līķus aizved. Ja viss būtu kā agrāk, arī mēs redzētu to traģiku. Mēs uz koku kravām skatītos kā uz gazikiem, kas pilni mūsu līķiem, mūsu draugiem, paziņām. Vēl vairāk, skolotājiem. Un tad iestājās tukšums.

Grūti?

Nē, man ir grūti.