Es sapņoju sapni, kuru biju sapņojis apmēram desmit gadu vecumā. Ka ceļš no skapja līdz televizoram patiesībā ir ceļš no kastaņa līdz garāžai, kas jāmēro pitonam ar galvu trīs metru diametrā. Un vēl man teica, ka tas man ir kopīgs sapnis ar manu brāli. Bet par to gan es šaubos.
Vakar man šķita, ka šodien beidzot iešu uz skolu, bet nekā, pusi nakts neesmu gulējis, jo iesnas aizgāja līdz ausīm un tagad ļoti dur un atkal atpakaļ ir temperatūra.
Vakar es sāku pārkārtot savu istabu. Es esmu pamatīgi apaudzis ar lietām, kuras patiesībā man nevajag. Tas ir līdzīgi kā cilvēks turas pie atmiņām, kuras sen būtu jāaizmirst. Jāpārslēdzas uz nākošo līmeni. Pašā kārtošanas vidū, kad praktiski visas manas mantas atradās vienā milzīgā čupā istabas vidū, man apnika. Es noguru. Tagad tāda sajūta, ka visu to čupu varētu vienkārši iebāzt milzīgā maisā un izmest. Ah.
Man tik daudz nevajag, bet īsti nav spēka iztīrīties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru