CocoRosie- Lemonade

Kāpēc sapņiem jābūt tik dzīviem!? Šodiena nebūs no tām jaukākajām, jo tagad nekas cits kā sapņotais prātā nebūs. Satiku viņu vietā, kur cilvēki bēg no savām dzīvēm. Mēs kopā izglābām kādu sievieti, tad es viņu netīšām pagrūdu, krita. Nedomādams lecu pakaļ, paspējām sadoties rokās, kad nositāmies. Bet skaisti nositāmies. Un kāpēc vispār bija jāsatiekas? Vietā, kur visi bēg no visiem. Es biju aizšauts zirgs, pāri Zviedrijai auļoju uz Norvēģijas nekurieni. Skumji, skumji, skumji, bļāviens.
Vakar sanāca tāds secinājums, ka bez vasaras es neko negribu. Pilnīgi neko. Es jau mēnešiem sēžu mājās, ēdu, skatos Charmed sezonas un negribīgi eju viskaut kur. Man vajag vasaru, sauli. Siltumu.
Šodien kā pilntiesīgs lācis gulēju pasakainas četrpadsmit stunas ciešā ziemas miegā un sapņu pasaulē centos izsapņot pēc iespējas vairāk, lai aizmirstu sākumā sapņoto. Un man izdevās, es sapņoju tik daudz maģijas!! Tik dzīvi un interesanti.
 Šodien braukšu uz laukiem un nezinu, kad būšu atpakaļ- rīt vai parīt. Baudīšu četrvientulību ar Edgaru Allanu Poe, ēdienu, savu suni un sevi. Atceros, kad biju maziņš, dubļainajos rudeņos stundām vazājos pa mežiem, pilnas kabatas piebāzis āboliem, ar suni līdzi, klaiņoju, klausījos kokos, vējā. Tagad man tam nav pacietības. Ikdiena ir prātā iespiedusi to steigšanās zīmogu un ir sajūta, ka nav laika ieklausīties dabā. Nav laika. Bet patiesībā, tajā pašā laikā, tu neizdari pilnīgi neko. Es gribu atkal mācēt nesteigties.