Es piederu Tev,
Tu piederi man,
Mums pieder laiks. ;D
Zemteksts šim citātam ir "Mums ir jāgaida autobuss un nekur nav jāsteidzas"
Lai arī cik dīvaini tas nebūtu, pēdējās dienās es kā vampīriņš uzņemu enerģiju no Ukstiņa, lai arī kāds muļķis viņš nebūtu. :D Šodien atkal smējos tā, ka kājās nevar nostāvēt. Tas ir jauki.
Es atkal beidzot sāku novērtēt franču valodu un saprast, cik ļoti man tā patīk. Šorīt ieskaitē sapratu, ka, ja mēs šo tēmu mācītos vēl kādu mēnesi, tad es tiešām visu atcerētos no galvas.
Ir tik dīvaini, ka nu jau kādu mēnesi man nav bijusi vēlme ballēties. Tā kārtīgi jau kuro miljono nedēļas nogali sēžu mājās, ēdu, skatos charmed. Bet, iespējams, arī ka tā ir labi, nezinu.
Šoruden nezkāpēc mani ļoti uzrunā Padomju laika Kazas sabiedrība. Pie manis nāk ļoti daudz intervijas, stāsti,
lietas, kas liek par to domāt. Un tāpēc man rodas milzīga vēlme pēc kā tāda. Aristokrātiski piedienīga un nepieklājīgi pārdroša.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru