Gredzens ar dzintara aci

Man taču ir garumzīmes! :))
Tas patiesi bija svarīgākais iemesls, kāpēc šeit nekas īpaši nav parādījies. Nu ko, šonedēļ esmu mazliet jucis, jo velku kopā savu pusgada slinkumu(un izrādās lielāko daļu pusgada darbu man izdodas savilkt arī nedēļas laikā). Haha, nupat sapratu, ka es neko negribu rakstīt. Iepriekšējais ierakst vēl joprojām ir ļoti aktuāls un tas arī ir tas svarīgākais. ^-^

Un es esmu iemīlējies (arī) bildē: 

Trøllabundin

Es esmu laimigs un laimigie laiku neskaita.

"sociālās" problēmas

Cīnīties pret karmas likumiem ir tā pat, kā peldēt pret straumi- enerģija tiek iztērēta milzīga, bet rezultāta nekāda. Unda, sirds, sāc domāt, kā mēs sauksim savu ziloni.

And It Brings Our Knees To The Earth

Skan deftones un avirs nepavisam nav tā kā 2007. gada rudenī, tas labākais laiks manā pasaulē ir kļūvis kā labākais laks pagātnē, bez laika, bez telpas, jo katra diena ir labākā. Deftones- minerva. Es ļoti uzrakstīju vēstuli Lāsmiņai, Jo lai arī cikk viss ir tā kā tas ir, man viņi ļoti pietrūkst. Visi, pat tie, kuriem nepavisam nevajadzētu Pietrūkt, pat Ewu, kuru (nu es saprotu) sāpināju ES. Hmm, jā, man jālūdz piedošana arī viņai, lai mans ceļšbūtu tīrs bez pagātnes. Ir ceturtdiena, ir skola, ir alus, Ditta, deftones, kaķīs, tumbas, alus, uz klaviatūrs ir kut kas ķipīgs. Pēc pāris sprīžiem pienāks mirklis, kad Ditta sāks krākt, viņa tik skaisti krāc. AAh, johaidī, deftones- change atgādina egiju, arī par viņu es tik bieži domāju un mūsu mirkļi bija tik labi, septītais gands, sestais gads.. Nu jau mani sauc par onkuli un skolotāju, bet tad mēs bijām piecpadsmitgadīgi bērni, kas atraduši savus sirdsdraugus, vai vismaz domubiedrus, gājām pa sliedēm, skumām kopā. laikam tik atklāti es neesmu skumis ar nevienu. Bet nu jau tik skaidri redzu savu ceļu, ka esmu tā īsti aizmirsis, kā ir pavisam kārtīgi skumt, kā ir tad, kad tev no iekšpuses griež uz āru un palagi tiek plēsti, kājās parādās žīdu svaigznes, bet uz rokām Vārdi. Jorgen. Tuik daudz par daudz. Vai par maz, bet 'šī puse' tur pie absolūta klusuma, tur pie nebūtības. Vai būtības esencē, tev šķiet, ka you know me right but your everything Youre not.  Es nezinu, septītā gada trīs ērtības(egija, deftones un sildītāja skaņa) vēl joprojām nav pārspēts, vēl nekas uz šīs pasaules nav ieguvis tik spilgtu vērtību, vēl kažokzvēru zabīza, Oooh, fuck, vajadzēja atrast to bildi, jā Jim. U kad vējā plīvo mati, liekas, ka tie dzīvo savu pasauli, ka tie ir absolūti ne mani, ne es, cita būtne. Es nezinu, ko es darīšu rīt, es nezinu, ko es darīšu parīt, bet es zinu, ko darīs tā stirna, kas tagad guļ aiz trešās priedes.

Mati.

Londonā, kad vēl nebiju uztaisījis dredus, bija kāda diena, kad pēc mazgāšanas ļāvu tiem izžūt vējā. Viņi bija tik lieli un cirtaini un skaisti un smaržīgi! Lāsmiņa mani nosauca par Zelta Lauvu. Vējš matos ir viena no skaistākajām sajūtām, kādas zinu un tas man ļoti, ļoti pietrūkst.
Savu solījumu sev turēju un vasarā dredus tiešām uztaisīju, bet nu laiks no tiem atkal atvadīties līdz vēlākam, vismaz tā tagad šķiet.. :)
No rītdienas man nebūs datora uz nenoteiktu laiku, tāpēc see ya uz ilgāku. ;)

Londonas saulrieti.

Londonas saulrieti. Pēc tik speciga līdzsvara atrasanas laika ir pienācis tas mirklis, kad es saprotu, kur esmu. Cik tālu esmu. Kādā un cik gruutā celjā es te nonācu. Nupat noskatījos zemāk ielikto video un sapratu, ka enerģijas nu redzu tik skaidri, saprotu tik daudz. Dumji, jo tagad vairs tik spēcīgas (pat ne emocionālas) lietas nespēju uztvert bez raudāšanas, jo informācija ir tik pilna, tik plaša!
Vakarnakt bija milzīgs Channel Opening treniņš, jo mēģināju informāciju ielikt vārdos. Kaut kas arī izdevās.

Mirklis atelpai?

Šis ir mirklis pēc mirkļa, kad twītoju  par savu pliko dibenu, kas vēl joprojām ir pliks, alkohols zaglīgi pamet manas asinis, skan The Knife - Pass This On un pēc dažām stundām pārējie līdīs ārā no savām gultiņām un iesāktā(hmm, nu jau pirms neskaitāmām dienām iesāktā..) bohēma varēs atsākties, šādi es varētu dzīvot tik ilgi..
 Es pēdējā laikā uz sevi(to sevi, ko redzat jūs) no malas skatos pārāk bieži, aizdomājos par to, kāpēc viss ir tik labi, cik labi viss ir un vai cilvēki, kas nav tie mani trīs tuvie, arī novērtē manu laimi. Un vispār vai tas maz ir vajadzīgs, vai jums tas būtu jādara, vispār par citiem jādomā. Dažas naktis es sēžu uz viesistabas durvīm un runāju ar tām dvēselēm, kad ieklīdušas mūsu skvotā, uz durvīm tāpēc, ka ir augsti griesti un tur var izplest spārnus. Šeit atkal esmu saaudzis ar zemes būtību, zemes elpu un krāsām, brūnais tik ļoti mani ieskauj, ka nu jau citu neko, kā četrus gadus vecu t-kreklu un aladinbiksas negribas vilkt..Saule jau šķiet tik spoža, ka gribas aizvērt aizkarus un saukt atpakaļ nakti, kas aizgājusi pāragri. Tik ļoti gribas, lai mirklis atkal būtu mūžība, tieši tagad..

Gredzens

Pastāstīšu par Magic, kas notika ar kādu gredzenu. Ir šeit kāda meitene Lāsma, nervoza, bet ļoti jauka dvēsele. Tad nu bija viņai gredzens ar lielu, skaistu sudraba puslodi, pirkts Dominikānā pirms pāris gadiem. Gadu gaitā Lāsma katrā grūtā brīdī visu savu negatīvo enerģiju lādēja gredzenā, sita pret galdu, rīvēja pret sienām, dauzīja, tādējādi izlādējot negatīvo no sevis, ieliekot to gredzenā. Tad nu pāris dienas atpakaļ pienāca tas mirklis, kad gredzens ir tik pilns ar ļauno, ka fiziski Lāsma viņu vairs nevarēja izturēt.
  Tā nu gredzens nonāca pie manis, un kā sanāk, man ir bijuši pietiekami labi skolotāji enerģijas attīrīšanā. Tad nu ķēros pie darba, gredzens tiešām bija pārlādēts negatīvā, kas viss bija no tā jāizvelk. Caur drebuļiem, aukstumu un riebumu visu izdabūju ārā, līdz pēdējam, līdz gredzens absolūti `sāka smaidīt`. Un šeit seko labākā daļa- gredzenam šī enerģiju maiņa bija tik liela un neizturama slodze, ka sudraba puslode vienkārši atvērās uz pusēm. Lāsma tā nobijās ka gredzenu vairs nevarēja paņemt rokās vai pat uz to paskatīties, bet pats gredzens tagad atpūšas kaut kur Camden kanālā.. :)

Smieklīgi rīti

Daži ļoti zemas kvalitātes vārdu sakopojumi tapuši alkohola ietekmē. Ietekme, ietekme, ietekme, ietekme.

Nedaudz pievērtas indieša acis

Ar noslēpumu, kas šķiet kā mājas

Ir nedaudz pārkarsis deju placis,

Jo tas met dzirksteles, kad sajūt kājas

Sajauktā secībā sajaukta diena,

Mēnesis, septiņi, desmit

Bez piecpadsmit septiņos aizgājām gulēt,

Sapņojām, izģērbām, smējām

Es gribu redzēt tevi kažokā,

Kamēr aprakta smiltīs

Tu dejo.

Ar paceltu pirkstu vai diviem

Tu soļo caur parku

Un redzi sevi skaistu.

Bez veiksmes jeb glāzītes

Mērķī

Ar deviņsimt soļiem uz vietas

Tu nonāci laimībā- nekur

Tu mainīji puslodes, mainīji Zemes,

Tu nonāci krustpunktā,

Kurā jau biji,

Bet nebija slikti,

Nemaz, sirds.

Pacel rokas virs lāpstiņām savām

Un aizturi elpu uz mirkli,

Kaut mūžību,

Izdari tā.

Manā klēpī guļ kucēns

ar noskūtu galvu un aizlauztām kājām.

Tas nolaiza seju, uzticas, smilkst

Cik nepareiza šodiena

Smieklīgi rīti.

Fok it, bro

 vakarnakt beidzot sāku skumt pēc mājām, pirmie Jāņi mūžā, kurus nesvinēju(gandrīz). Aizgāju uz kādu dīvainu klubu, sēdēju, rakstīju dzeju un runājos ar nākošiem unn ejošiem cilvēkiem.. :)

Man blakus sēž meitene- koķeti zaļa,

Bez krūštura, varbūt,

Aiz viņas nākošā-indīgi zila,

Zem acīm tā pagrūtāk saprast.

Tad saskaras kājas, tad elkoņi, rokas, 

bez ķermeņa, ādas un alus,

cik smieklīgi cilvēki aizturam elpu.

Sauc mājas, sauc zibspuldzes,

Krūštura nav,

Ak, spānietes- karstas.

Tavs smaids pieskārās manām lūpām

Un pasaule pazuda- pēkšņi.

Kā šamaņi visi mēs zinām

Kas iedgsies, izdzisīs, kurs.

Tavas garšīgās acis, deguns un mati,

kas skar manu kaklu

drīz izdzisīs gaismas, leks Saule

drīz sadegsim abi, drīz-

Bet tu smaidi.

Tu iekliedzies verbāli,

Bet ķermenis klusē,

Tā čaula tik sakrāli

Pieskaras mugurai tavai

Un ķermenis klusē,

Plūst vārdi, tik aptukši,

Silti, netīri, skaļi,

Mēs valdām pār pasauli,

Valdām pār Sauli,

Bet Kosmoss par spēcīgu,

Tam asi zobi

***

Bez ūdens mazgāties

Kā runāt par laimi,

Mums nevajag daudz

Tāpēc pacelsim glāzes par jaunību, troksni

Un sāpēm, kas parīt jau smieklīgas būs,

Sekss, smiekli un reibums.

Par jaunību, troksni un sāpēm,

Kas parīt jau smieklīgas būs.

Tīrāk bez mēles un gudrības zobiem

Par stulbumu, smaidu, robiem

Atver acis un ieraugi lietu-

Pil, pil, pil,

Līdz paveras mākoņi,

Parāda zvaigznes

Uz mirkli un viss.

Bez mērķa uz leju pa kreisi

Aiz Nelabā rokām tu saodi

Dievu

.

Parīt

Līdz izlidošanai uz Londonu palikusi viena diena ar dažu stundu piekabīti.. Gribēju pateikt tikai to, ka Londonā noteikti šo blogu atkal padarīšu par aktīvu, vienkārši tagad kaut kā esmu atradis no šī virtuālā ikdienas pieraksta!

Bjork- Ancestors

Jau ilgi man šķiet, ka šeit kaut kas jāuzraksta, bet man vārdi neraisās. Zinu ka cilvēki uz mani gaida, bet man nepatīk šī pienākuma apziņa. Mani līdz šim lielākie notikumi ir bijuši Rīgā, Olainē, pēc tam Lietuvā.. Esmu ticis pie jauna telefona. Jā, vārdi nav mani sabiedrotie.. Līdz vēlākam.

Šoreiz jūsu uzdevums ir  noklausīties virsrakstā minēto dziesmu. Eh, izrādās youtube piedāvā tikai kaut kādu minifragmentiņu-

The Sun Is Often Out

Vakar 10`000BC(2008) atvēra kanālu uz pilnīgu aizvēsturi, uz šķīstības, dabas pamatbūtības un enerģijas plānu. Domas matērija griezās tikai ap garīgu pilnību, nekādu fizisku vajadzību, nekādu `grēku`..  Šķiet, ka pasaule saprot, ka esmu gatavs palikt pilnīgi viens, sagatavo mani.. Esmu savu loku samazinājis līdz minimumam, mans lauks sevī ielaiž vairs tikai trīs cilvēkus, kuri pilnvērtīgi saņem gan verbālu, gan fizisku kontaktu ar mani, tas šķiet tik dīvaini, nezinu, vai agrāk te esmu rakstījis, bet es vairs nemāku runāt. Nemaz. Es pamazām atgriežos tajā posmā, kad cilvēki vēl nerunāja, kad mēs visi sapratāmies daudz labāk nekā šajā apaugušās urbanizācijas laikmetā, kad cilvēki nezina, ko paši grib, nemitīgi meklē, bet neatrod, tiecas un uzskata, ka tā tam jābūt. Ka tik daudz jāsasniedz. Bet es gribu tur, kur nerunā. Vienalga, Indija, Tibeta, Krievija, Ķīna. Vēlos nerunāt, tik ilgi, līdz  nogurstu no klusuma.. Ar Dittu runājām, ka tas ir baigi tricky: Vienmēr būs šaubas kaut kur doties tāpēc, ka būs bail, ka tur iepatiksies tik ļoti, ka nebūs vēlmes atgriezties.. Tajā pašā laikā neaizbraukt būtu vēl sliktāk, jo visu laiku būtu jānožēlo, ka tas nav izdarīts. Tāpēc, kas šķiet pareizāk? Vakarnakt bija ļoti dīvaina situācija, jo divas manas Sirdis rakstīja par savām nedienām ar vīriešiem, kamēr es peldēju savā pilnīgi antiseksuālas matērijas plānā.. Šī bija pirmā reize, kad nespēju dot padomu nevienai no Sirdīm..
Patrick Wolf mūzika nogalina manas pēdējās brīvās minūtes pirms došanās uz dejām.
Atkal aizvērās mani komunikāciju kanāli un vienīgais, ar ko atkal spēju rast saikni, ir Kosmoss. Jo tuvāk nāk vasara, jo atvērtāks šķiet ceļš uz zvaigznēm. Sasodīts, gribu kaut kur kalnos, Francijas dienvidos, klausīties putnos, zālē, apskaut pļavu un ēst dabas bērnus. Eivor- Trollabundin skan tik skaļi, ka ausis nedzird neko citu, kā pasakainu bungu rīboņu un dvēseles izlauztas skaņas, krūtīs dārd novilktas ādas atbalss un jūtu, ka mani sauc Vēja pilsēta.. Visu labu!

P.S. Šodien sajutos ļoti labi, jo autobusā svešai sievietei pateicu uz veselību. Muļķīgi, bet pēkšņi jutos ļoti labi.

 

Svinēt dzīvi

Saule un siltums ir atnākusi kopā ar vēl pastiprinātāku(!!!) dzīves mīlestību. Vienīgā negācija ir mana verbālā degradēšana, jo runāt es māku vairs tikai ar dažiem cilvēkiem, sabiedrībā runāšana sāk šķist tik lieka, ka šķiet drīz nemācēšu runāt vispār.. D. teica, ka ir jāmēģina daudz pierakstīt, lai tas viss saglabājas, bet man nesanāk. Bet nekas, ne jau pagātnes pieraksts ir svarīgs, svarīgs ir mirklis, kuru, varu teikt ar roku uz sirds, es dzīvo ar pilnu krūti. Hm, nonirstot dziļāk atpakaļ realitātes akā, varu teikt, ka šī nedēļa bijusi lieliska, īpaši mēģinājums Rīgā(jeb ceļš atpakaļ no tās), vakardienas vakars ar Dittu un arī šis vakars solās būt lielisks.. Laikam esmu pilnīgi atmodies no ziemas migas, kažoks tiek nomests un aidā! Jābauda mani cilvēki tagad, jāķer mirklis, jo man bail, ka Londonā mani pārņems milzīga vientulības sajūta- bez maniem cilvēkiem. Es ceru, ka izdosies vientulību pagriezt par labu man pašam, nostiprināt sevis atrasto būtību un savu pašpietiekamību, kura nu jau gandrīz gadu mani nav pievīlusi. Gribu, lai vasara tur ir kā kārtīga pamatu nostiprināšana manai attīstībai, jaunajam informācijas vezumam, kas jāapstrādā, jāielaiž sevī pavisam. Apsolu pārlieku(!) neaizrauties ar angļu seksu, alkoholu un visiem pārējiem dzīves svinēšanas faktoriem. Dzīvi es nosvinu, skaisti, bez steigas.

Tie tur augšā un apakšā zina kā ir labāk.

Šodien sapratu, ka nevajag domāt un ļauties mirkļu vājībām ir labākais, ko cilvēks var izdarīt.

Zeme

Man tiešām rodas sajūta, ka prāts nāk ar vecumu. Jeb vienkārši es to varu novelt uz savu ekstra-izteikto jūtīgumu? Man pēkšņi ir tāda mīlestība pret Latviešu(ne Latvijas) etnogrāfiju, ka es varētu aizbraukt uz laukiem, nokrist pie zemes un skūpstīt dubļus. Es nesaprotu, kas notiek, bet man rodas sajūta, ka man ar šo zemi ir jāsaaug. Es nezinu, ko rādīs laiks, bet tas būs kaut kas liels. Ja līdz manu studiju sākumam Latvijas ekonomika nebūs bankrotējusi, tad (varbūt tā ir tikai tāda mirkļa vājība?) pēc gadiem jūs mani varēsiet saukt par izteiktu baltu rituālu un gudrību piekopēju, kas staigās pa kādu lauku ciematu, garu bārdu un matiem un sarunāsies ar kokiem un zāli.

"Stipri vēji lielījās
Ozolam zarus lauzt.
Stāvi sili, ozoliņi;
Laid vējiņu caur zariem"

Madonna - Shanti Ashtangi

Es gribu pateikt, cik sasodīti ir labi. Lietojot otrās pasaules verbālos apzīmējumus- manas čakras ir attīrījušās, kosmoss manī ir ielējis tik daudz enerģijas, ka manai mūzai ir metiens uz duci, mans fenšui ir tik ļoti stabilizējies, ka es esmu absolūtā līdzsvarā ar sevi un pasauli, sajūtu gammas ir dubultojušās un savus channel openings es kontrolēju pēc brīvas gribas. Es negribu sākt domāt, pa kuru laiku es to izdarīju, jo apziņas centrs ir veiksmīgi novirzīts no "normas" un viss uz priekšu iet neticami ātri. ES GRIBU MĀCĪTIES!!!!

Jaunas Asinis

Vakardiena bija tik jauka, vakarnakts sapņi skaisti. Telefona kontaktos vakar pievienoju kontaktu ar vārdu "Vasara". Tas gan nav īstais vārds, bet tik ļoti labi, ka nevarēju savādāk.
Arī Alise ar saviem piedzīvojumiem uzlaboja garastāvokli un tagad laikam jāiet kaut ko pasākt.

The Size Of Your Boat

Like wtf? ;DD Pārmaiņu pēc kāds man ļoti neraksturīgs ieraksts- velns, es šodien jūtos tik fucking dirtydirty sailor boy BBY!!!

Klausos perversas dziesmas, priecājos par to, cik labi izskatos un fuck yeah, es mīlu savu dirty life, haha!!

 (lyrics atrodiet paši)

Tātad, sīkāk par vasaru- ieklausījos pasaulē un sevī, līdz sapratu, ka vairākus mēnešus esmu veiksmīgi izvairījies no zīmēm, kas liecina, ka uz Franciju man braukt nevajadzētu. Lai nu kā, tagad turu visus savus četrus īkšķus, mezglu mēlē un pritī čerrī on de top par ma gurl Anita, kura mēģinās man kaut ko uzčinīt. Ja viss izdosies, tad I~M GOING LOW LOW LOW LOW!  Ok, braucu uz teātra mēģi, see ya soon pussieeez!!

Es negribu iekārtot dzīvi, es gribu, lai dzīve iekārto mani.

Vakarnakt redzēju ļoti zīmīgu sapni.
I`m going to London, France will wait.

Drīz modīsies čūskas

Ļoti sen nav bijis tā, ka tik daudz dienas pēc kārtas ir tik fantastiskas kā mana aizvadītā nedēļa.. 

Sākšu ar otrdienu- pēc skolas pie Dittas kārtīgs chillin un lieliska smieklu deva.. Pēc tam trijatā ar Rudzīti uzkāpām uz teātra kaimiņmājas augstā jumta, paspējām uz dievīgu saulrietu.. Pēc tam teātra mēģinājums. Trešdien man izdevās perfektā vietā noķert nākošo saulrietu.. tik daudz enerģijas! Ceturtdienas sarunas ar Mēnesi noveda pie fascinējošas piektdienas uzstāšanās: 

(hm, nupat pamanīju, ka man ir asiņains un noplēsts ceļgals un man nav ne jausmu kāpēc) Labi, turpinu- kārtīgi pasēdējām, iedzērām alutiņu un devos mājās. Un lūk, seko nedēļas labākā diena. 

Dienu aizvadīju Durbē, kur vakarā piedalījāmies fantastiskā kopkoncertā. (ok, nu jāsāk raudāt, jo nezināmu iemeslu dēļ nevaru pievienot bildi)

Pēc koncerta bija balle, uz kuru es gan nepaliku.. Pārbraucu mājās pārguris jau sāku domāt par gulēt iešanu, kad radās spontāna ideja doties pie Dittas. Un šis bija viens no labākajiem lēmumiem šogad. ;D Tuvais Mēness mūs ietekmēja tik ļoti, tik fantastiski! Tā smējies nebiju mūžību, tik ļoti, ka šorīt pamostoties pirmie mūsu sarunas vārdi bija -Ei dirst, kā man sāp galva.  - Man arī..  (Starpcitu, alkoholu lietojām minimāli). Noskatījāmies Bridžetas džounsas otro daļu, iesākām vēl vienu filmu bet atlūzām. Pirms tam izbaudījām neaprakstāmu makaronu fetišu un swap swap hardcore burvību. ;DDD Jā, zināmu apsvērumu dēļ publicēšu tikai vienu bildi, jo pēc makaronu orģijām mēs tomēr izskatāmies pārāk nepublicējami. ;DD 

Ah, es noguru no rakstīšanas. 

Dzīve un dvēsele.

Šodien pēc mēģinājuma dodos pie Dittas uz dz.d. chillin. Viņa teica, lai dāvinu dzīvi. Tieši to arī dāvināšu, jo viens no 2009(?) gada spilgtākajiem notikumiem bija dzīves uztaisīšana. Es uztaisīju dzīvi, bet tā īsti neatradu tai personību. Vēlāk dzīvei uztaisīju klāt dvēseli, tā nosēdās uz dzīves. Kaut veidošanas procesā smagi bojāta(kā jau dvēselēm pienākas būt- pāršķeltām), ideāli līdzīga tās būtībai. Kaut kā jutu, ka šīs lietas man kādam jāuzdāvina, jo pašam tās šķita pārāk "Ne Es". Vispirms gribēju dāvināt J., bet pārdomāju, pēc tam biju domājis to dāvināt J(2.), bet tagad priecājos, ka to neizdarīju.. Vēlāk tā man šķita piemērota K., bet arī viņa dzīve īsti neizskatās tāda. Man šķiet, ka Ditta beidzot būs īstais cilvēks.
  Tāpēc gribēju atrast to datumu un pārskatīju draugiem.lv dienasgrāmatu. Tajā ierakstu neatradu, tāpēc skatījos savā Dienasgrāmatā(t.i. ar roku rakstītajā). Neatradu, tomēr meklējot acis aizķērās aiz dažām rindām, neaptverami laimīgām rindām. Vēlāk tik pat neaptverami tukšām, melnām un sāpīgām rindām. Laikam tāpēc jau mēnešiem neesmu tajā neko rakstījis- nabaga klade ir piesūcināta ar manām skumjām, sāpēm.. It kā tajā ir vēl vairāk laba, bet kaut kā šīs nabaga lapas mani ir sākušas atgrūst.
   Ir sācies jauns periods, jauna laime un dzīves posms, tagad būtu tik daudz laba un skaista ko tajā rakstīt, bet kaut kā neceļas roka. Nejūtos vairs šij grāmatai piederīgs.. Iespējams, kādreiz izprintēšu šī bloga ierakstus un ielīmēšu tajā, tas aizņems pietiekami daudz lapaspušu, lai mana roka būtu pietiekami tālu no vecās dzīves. ā pat kā pie kvalitātes cilvēki nonāk caur smagu darbu- pie laimes cilvēki nonāk caur milzīgām sāpēm. Bet no tā visa var tik daudz mācīties, ka es pat nezinu, kas un kāds es būtu, ja tam visam nebūtu gājis cauri.

Laimes formula

Ilgi šeit neesmu rakstījis neko jēdzīgu tāpēc, ka esmu neaprakstāmi laimīgs. Un Latviešiem ir tāda daba par citu laimi vīpsnāt un  noskaust un tas man nav vajadzīgs. Jo jebkura zemapziņā izskanējusi doma nonāk līdz savam mērķim.
  Viena alga, es tagad gribētu klausīties kādā patīkamā cilvēkā, vai atkal ieelpot vakardienu.

The Bug & Warrior Queen - Insane

Žēl ka nav tādu blogu, kur visu var pateikt bez vārdiem. Mēness un nakts bērni man dāvājuši tik daudz enerģijas, ka es lidoju. 

Sasodīts, cik labi!!

Tāda meditatīvi un līdzsvaroti laba sajūta. Mani soļi uz augšu ir tik plaši, tik strauji! Šodien gan sapratu, cik daudz  cilvēku ir uz nepareizās takas, uzskata, ka ir tur, kur ir jābūt, bet ne jau man par to uztraukties. (lai gan vajadzētu.) Bet tāpēc nāks jauns laikmets, jauna iekārta un ar laiku viss notiks kā tam jānotiek. (piedodiet, ka tik nesaprotami(4 ya) murgoju, bet I`m too deep in it. Un zinu, ka nepavisam nav pareizi citiem uzspiest savu viedokli par to kas un kā jādara(geez, tikai nepadomājiet, ka es esmu kaut kādās dieva vai sātana hreņās, nē! ;D), bet man prieks, ka beidzot esmu ticis tālāk. Beidzot! :)
  Labi, atpakaļ uz zemes. Man jāsaka milzīgs paldies franču valodas skolotājai, par Eivør Pálsdóttir publicēšanu, nu jau veldzējos visā tās discography(jā) un ir tik labi!! Sestdien braucu uz Tukumu dejot un atpūsties.
Šodienas saule un pasakainais laiks, ar kādu Zeme mūs lutina, ļoti piepildīja mani ar enerģiju, laimi. Drīz uz dejām.. Pēc tam mājās, mācīties četriem kontroldarbiem un pēc tam- veldze sapņu pasaulē..




Divi Eivør videoklipi. Viņa ir dievs.

The Lady Is a Tramp

Ak mans, ak mans, ak mans! :))
Šīs divas dienas laukos bija kaut kas tik ļoti vajadzīgs.. :) Milzīgi lauki, pār kuriem (kā tuksnesī smiltis) skrien sniegs, lauka vidū izslējies stāv milzīgs, melns suns, kurš gaida, kad tu to panāksi- mans pastaigu biedrs, Romis. Skaidri zilas debesis, silta Saule, vējš.. Uh! Un vēlāk vēstuļu smarža saules pielietā istabā, franču valoda un Medusdūru sveces.
  Titāniku skatījos jau ceturtdien, bet vakar atkal ar opapu skatījāmies kā pirmoreiz. Uh!
Brālis prasīja, vai atkal esmu atpakaļ mīlestības frontē- ilgi nedomāju un atbildēju ar "Ne sūda neesmu" (;DD), bet tad atcerējos, ka tomēr esmu pamatīgi iemīlējies- dzīvē! Beidzot un atkal! Aizvakar iemīlējos pirkstu nospiedumos, kas atstāti grafitā, rotādami vēstuli. Vakar iemīlējos matos, uz kuriem autobusā varēju skatīties gandrīz stundu(!!!!!!!!), bet šodien mani apbūra kādu kurpju zoles nospiedums, kurš izvērta tādas virtenes, ka nespēju atraut no tiem skatu.
 Tagad tāda sajūta, ka vajadzētu iet nopirkt pīpes un pilnai laimei uzpīpēt, bet tā pat pilnai laimei varētu izbaudīt otro dienu bez tabakas. Tik muļķīgi pīpēt, ja zini, ka bez tā vari arī iztikt, tajā pašā laikā neredzot kāpēc tā nedarīt. Tagad īsti nav noskaņojuma uzskaitīt visus smēķēšanas plusus, bet pretī vienīgajam smēķēšanas mīnusam(nāvei) neredzu iemeslu kāpēc šo kultūru pārtraukt piekopt. :) Mirsim mēs visi, bet baudījuši mirkļus un apstākļus, kādus sagādā cigarete- ne. :)

Pirmās vēstules smarža

Nebiju domājis, ka šis jēdziens manā uztverē vēl jeb kad izraisīs patīkamas emocijas, bet re- šodien viss mainījās. :)) Pirmā vēstule no K. manī izsauca tik plašu smaidu, ka (ticams) tas nezudīs līdz vakaram.
Laikam jau tomēr ir ļoti labi, ka mūsu ceļi iekārtoti tā, ka, jaunas durvis atverot, vecās jāaizver līdz galam, lai galvā nebūtu caurvējš. Tad nu iedomājieties, kā es vecās aiztaisu, aizslēdzu un atslēdziņu pa durvju apakšu paslidinu atpakaļ. :) Lai arī vēl stāvu koridorā un jaunajās durvīs esmu kā vārtrūmē, jūtos kā apreibis laimes.
Būs jāpakrāj naudiņa spalvai un tintnīcai, vēstules manā dzīvē nu jau ir tik spēcīga sastāvdaļa, ka būtu skaisti pret šo kultūru attiekties kā pienākas.. :] Kā laikā, kad visi paļāvāmies uz pašu rakstīto, uz vaska zīmogiem un baložiem.. Uh, kā man tā visa pietrūkst.. :)

Pašpietiekamības ironija? :)

Man tuvāki cilvēki zinās, ka pēdējos pāris mēnešus es esmu bijis laimīgākais cilvēks pasaulē, enerģijas pārpilns un neizsmeļams. Vakar es atklāju tā iemeslu(jeah, es mēnešiem biju laimīgs, bet nezināju kāpēc. ;D) un (IRONIJA MAN KĀ MĀSA(man šķiet šis ir viens no manis visraksturošākajiem teikumiem(pārāk bieži viņš nāk tieši laikā))) vakarnakt man palika neaprakstāmi skumji. Tā, kā nebija bijis mēnešiem.. Alise gan teica, ka tas līdzsvaram, jo visu laiku laimīgs nevar būt. Man gan šķiet, ka pilnīgi debils līdzsvars, jo es esmu skumis tik pietiekami, ka man pienāktos pāris gadu laimes. Bet varbūt vakar tas bija tikai negaidīti milzīgs nogurums. :)
Kaut kas šodien mani atkal ierāva sapņainās domās par Sauli, siltumu, tāpēc laime nedaudz atgriežas. Rīt nedaudz paballēsimies Valmierā un aidā- solis tuvāk Laimei.


Ak jā, pēdējās dienās Deja Vu sajūtas vairs nav nekas svešs..

Garou - Belle

Es esmu iemīlējies dziesmā, tā ļoti, ļoti.

Oh, Satan!

Let me, just once,

Run my fingers through the hair of Esmeralda.

Dzīve pasakaini iet uz augšu, tas ir viss, ko varu pateikt.
Lēnām sāku plānot savu 18. dzimšanas dienas balli,
tāpat vasaru Francijā.

Young Blood

Nupat paguēju savu "reizi pusgadā" intervāla diendusu. Tagad jūtos ļoti, ļoti dīvaini, tā pārsteidzoši mierīgi. :) Vispār pēdējās nedēļas jūtos nepamatoti laimīgs, nezinu kāpēc.. Tagad uznāca milzīga iedvesma zīmēt jaunu tattoo skici, jo izskatās, ka man varētu ienākt kāda lieka kapeika. :) Manas dienas krāso Harry Potter audio grāmatas, Alise, Toms, pat pret skolu nav nekādu pretenziju, he. :) Pēdējie deju mēģinājumi arī ir bijuši superīgi, kad pēc mēģinājuma sajūtas ir tik pacilājošas, neskatoties uz milzīgo gurdumu. Dienas pavadu nomoda sapņos par vasaru, naktis- miega sapņos par vasaru, tāpēc saules man netrūkst. :) 

Turpināšu zīmēt, varbūt vēlāk noskatīšos vienu no pēdējām Charmed sērijām un tad jau arī došos gulēt. :)

The My Way

Nupat noskatījos The Secret. Pilnīgi godīgi- esmu nedaudz vīlies, jo es gaidīju kaut ko grandiozu, kas nu ļoti visus manus uzskatus mainīs kājām gaisā. Bet vīlies es esmu par to, ka es neuzzināju neko jaunu! Šis `noslēpums` IR mana ikdiena, tikai tagad vēl nedaudz lielāks stimuliņš to piekopt. Ok, ir ļoti interesanti tas, ka tas viss tiešām strādā- man pašam ir ideāli piemēri no savas dzīves. Tajā pašā laikā, skatoties filmu, man uzlabojās garastāvoklis, saprotot, ka esmu soli priekšā daudziem. Ļoti daudziem. Tā pat daudzi ir soli priekšā man. Bet svarīgākais ir saprast, ka tās nav sacensības, tā nav sacenšanās. Tas ir par vienu cilvēku vairāk uz labāku pasauli. :) Labi, tūlīt došos uz teātra mēģinājumu un turpināšu dzīvot savu ideālo dzīvi. :] hehe. No seriosly, atceraties manu bloga ierakstu par to, ka neveiksminieki ir idioti? Un manu pagājušā gada angļu valodas runu, kuru pārstāvēju Rīgā? Un draugos profila ierakstu par sāncensību? Hehe, un tad vēl kaudze nepublicējamu lietu, kas manā dzīvē notikušas. Kādu pie velna vēl Secretu vajag, ja tas viss man sen jau ir? :))

Have a nice eve, loves!

And it`s the stars that lie to you

Nezinu kāpēc, izdomāju noskatīties vecos dziedāšanas video.
Un nonācu pie secinājuma, ka man vajag vairāk brūnas un melnas drēbes. Daudz.

Natural Blues

Vakarnakts bija no tām retajām, kad miegs nebija mans draugs. Par iemesliem nerunāšu, bet gribu pateikt, ka izrādās visā sliktajā es vēl tomēr protu saskatīt labo. Man bija tik daudz laika domāt, pārdomāt. Un es mainīšos.


bet būs labi, kādu dienu būs labi.
Tagad lūdzu kāds pasakiet kaut ko labu.

Tāds kā laimīgs

Diena lieliska. Beidzot izgulējos, no gultas izlīdu vienos. Tagad skatos `Lielās aizbraukšanas` visas epizodes, paralēli milzīgi sapņodams.. :) Jau simto reizi pēc kārtas klausos Rihanna- What`s my name.

Jā, šodien esmu tāds kā laimīgs.

Apples And Pairs

Noskatījos otro United states of Tara sezonu. Tas seriāls man tik ļoti, ļoti, ļoti palīdz. Tagad jūtos laimīgi skumjš.. Pēdējā laikā man šķiet, ka man ir jānomaina mana pasaule pavisam, lielākā daļa jāmaina pa 180 grādiem. Bet tad atkal iedomājos- velns, neviens dzīves brieduma cilvēks neuzskata, ka septiņpadsmit gados būtu bijušas kādas milzīgās dzīves izvēles, ka tad cilvēks ir vēl naivs bērns. Tāpat astoņpadsmit, deviņpadsmit, divdesmit.. Ka dzīves pieredze un saprašana nāk ar laiku, ar ilglaicīgu pieredzi. Tajā pašā laikā, visi šajā vecumā domā, ka saprot visu, zin labāk un ir pārliecināti, ka vēlāk klāt nāks tikai kļūdas. Un es esmu neiedomājami apjucis. Es nezinu, vai mans pienākums ir būt neapdomīgam, trakam jaunietim, kas bauda dzīvi, un tā teikt does sex, drugs n r&r, kas nedomā par sekām un plūst pa straumi, vai tieši pretēji- domāt par to, ko dzīvē gribu sasniegt, kas un kur es esmu, kādi cilvēki man ir un būs apkārt. Pēdējā laikā tas jaunietis manī ir piezemējies, es par daudz domāju un vairs neprotu  būt neapdomīgs idiots, kādam mana vecuma jaunietim pēc būtības vajadzētu būt. Jo domāt ir tik sasodīti grūti, nogurdinoši, ka es to vairs negribu. Ne tagad.
  Seriāla galvenā varone ir Tara, kurai, dažos vārdos, ir personības dalīšanās. Viņa pārvēršas par traku jaunieti, par pusmūža alus dzerošu vīrieti, par sešdesmito gadu paraugsievu, piecgadīgu bērnu, psihoterapeiti. Un seriāla gaitā viņa mēģina ar šiem tēliem tikt galā. Droši vien uz to scenāristi arī spiež- cilvēkiem seriāls iepatīkas, šķiet tik sasodīti tuvs, jo katrā no mums ir dažādas personības, ar kurām mums jātiek galā. Un tālāk?  

Coma White

Šodien mani perfekti apzīmē vārdu savienojums "emotionally slutty"

Jūtos apmierināti netīrs un ļauns, šodien tas ir labi, nepārprotiet. 

Skan Mensons- the nobodies un tūlīt atkārtoti skatīšos Velvet Goldmine

Ļoti bieži domāju par to, kā būtu, ja Alise nedzīvotu tik tālu. Tik bieži rodas tāda sajūta, ka vajag viņas klātbūtni, sēdēt un justies emocionāli netīriem kopā. Vai tīriem, atkarīgs no dienas.  Sapņoju kaut ko zīmīgu, tikai neatceros   ko. Bet pārmaiņu pēc sapnis nebija no sērijas "GTFO of my dreams".

Saņēmu ziņu no T. un tagad nezinu ko domāt. Ja godīgi, domāt biju jau beidzis, nedomāju, ka tam visam būtu jeb kāds turpinājums. Bet tagad atkal jādomājādomājādomā

Šovakar atsākam teātra mēģinājumus, biju jau noilgojies, tāpat pēc dejām, nedaudz arī skolas.

Ziemas brīvlaikā vienīgā labā lieta, ko izdarīju- biju ar brāli slēpot. Tāpēc jāgaida vasara- labiem darbiem

Cilvēki mainās, fotogrāfijas ne

Vakarnakt līdz trijiem bija bezmiegs un milzīga skumju jūra. Es par daudz domāju par pagātni, tāpēc jums jāpalīdz man izveidot spilgtāku tagadni. Vakar tik daudz domāju, nelabi daudz. Tas noveda pie tā, ka nupat palasīju J. blogu. Nezinu kāpēc, bet man fiziski paliek slikti par to domājot vien. Tāpēc iemāciet man nedomāt.
Tūlīt braucu uz Liepāju, pa ceļam pastā jāiesviež K. vēstule un jāizbauda rīta smēķis.
Jūtu, ka šī būs laba diena.

DAY SIX - EXPLOSIONS IN THE SKY

Ak mans, cik jauks jaunais gads! Tik neierasts un nostļģisks. Biju kopā ar ģimeni, ģimenes draugiem. Divas ģimenes mazā pulciņā sēdējām, dzērām šampanieti, vēlāk taisījām uguņošanu.. Manu vakaru izkrāsoja Mārcis, kuru ilgi nebiju saticis. Bērni šajā vecumā ir tik spilgti, mamm, tēt, abol, bumb, piiiiu! Fantastiski. Gulēt iegāju jau ap vieniem, šampanieša un laimes apreibis. No saņemtajiem draugu zvaniem galvenie tosti bija- Par Franciju, par  pirmo tikšanos trīs gadu laikā, par drosmi, par vairāk tikšanos, par mums. Lielisku pārsteigumu man sagādāja Kostjas zvans. Un tad vēl māšuks un uhh. :)
Ah, draugi, galvenais, ka visam ejam kopā paralēli, tad jau- LAI TUR VAI KAS!!