Laikam jau tomēr ir ļoti labi, ka mūsu ceļi iekārtoti tā, ka, jaunas durvis atverot, vecās jāaizver līdz galam, lai galvā nebūtu caurvējš. Tad nu iedomājieties, kā es vecās aiztaisu, aizslēdzu un atslēdziņu pa durvju apakšu paslidinu atpakaļ. :) Lai arī vēl stāvu koridorā un jaunajās durvīs esmu kā vārtrūmē, jūtos kā apreibis laimes.
Būs jāpakrāj naudiņa spalvai un tintnīcai, vēstules manā dzīvē nu jau ir tik spēcīga sastāvdaļa, ka būtu skaisti pret šo kultūru attiekties kā pienākas.. :] Kā laikā, kad visi paļāvāmies uz pašu rakstīto, uz vaska zīmogiem un baložiem.. Uh, kā man tā visa pietrūkst.. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru