Mirklis atelpai?

Šis ir mirklis pēc mirkļa, kad twītoju  par savu pliko dibenu, kas vēl joprojām ir pliks, alkohols zaglīgi pamet manas asinis, skan The Knife - Pass This On un pēc dažām stundām pārējie līdīs ārā no savām gultiņām un iesāktā(hmm, nu jau pirms neskaitāmām dienām iesāktā..) bohēma varēs atsākties, šādi es varētu dzīvot tik ilgi..
 Es pēdējā laikā uz sevi(to sevi, ko redzat jūs) no malas skatos pārāk bieži, aizdomājos par to, kāpēc viss ir tik labi, cik labi viss ir un vai cilvēki, kas nav tie mani trīs tuvie, arī novērtē manu laimi. Un vispār vai tas maz ir vajadzīgs, vai jums tas būtu jādara, vispār par citiem jādomā. Dažas naktis es sēžu uz viesistabas durvīm un runāju ar tām dvēselēm, kad ieklīdušas mūsu skvotā, uz durvīm tāpēc, ka ir augsti griesti un tur var izplest spārnus. Šeit atkal esmu saaudzis ar zemes būtību, zemes elpu un krāsām, brūnais tik ļoti mani ieskauj, ka nu jau citu neko, kā četrus gadus vecu t-kreklu un aladinbiksas negribas vilkt..Saule jau šķiet tik spoža, ka gribas aizvērt aizkarus un saukt atpakaļ nakti, kas aizgājusi pāragri. Tik ļoti gribas, lai mirklis atkal būtu mūžība, tieši tagad..