Zeme

Man tiešām rodas sajūta, ka prāts nāk ar vecumu. Jeb vienkārši es to varu novelt uz savu ekstra-izteikto jūtīgumu? Man pēkšņi ir tāda mīlestība pret Latviešu(ne Latvijas) etnogrāfiju, ka es varētu aizbraukt uz laukiem, nokrist pie zemes un skūpstīt dubļus. Es nesaprotu, kas notiek, bet man rodas sajūta, ka man ar šo zemi ir jāsaaug. Es nezinu, ko rādīs laiks, bet tas būs kaut kas liels. Ja līdz manu studiju sākumam Latvijas ekonomika nebūs bankrotējusi, tad (varbūt tā ir tikai tāda mirkļa vājība?) pēc gadiem jūs mani varēsiet saukt par izteiktu baltu rituālu un gudrību piekopēju, kas staigās pa kādu lauku ciematu, garu bārdu un matiem un sarunāsies ar kokiem un zāli.

"Stipri vēji lielījās
Ozolam zarus lauzt.
Stāvi sili, ozoliņi;
Laid vējiņu caur zariem"