Keep Believing

Šodiena tik interesanta. Neaibraucu uz skolu, jo ir projektu diena un jēga nekāda. Tik saulaina un gaiša diena ilgi nebija bijusi. Sēžu mājās, šuju pižiku(kas ir gandrīz gatavs, starpcitu), mācos latviešu valodu un skatos Charmed. Krītu milzīgā kārē tetovēties, vēl un vēl, bet nav naudas.
Īsumā viss, priecājos par saviem matiem un dzīvoju nākotnē, līdz vēlākam.

Tahiti Rain Song

Vakardienu nobeidzu ar pasakainām krāsām- iemācījos nospēlēt CocoRosie- Lemonade

Skaisti. Šo rītu iesāku tāpat, atkārtojot. Šodien mans mīļais pižiks manu galvu paglāba no sasalšanas, ko gan nevarētu teikt par zābakiem. Nokavēju autobusu un pusstundu stāvēju pieturā. Bet tas tiešām bija dienas lielākais          

ieguvums, jo tik daudz cilvēkiem šogad ir kažokādas mēteļi un cepures un apkakles un uhh! visi tik skaisti, ka ļoti uzlabo garastāvokli. Ak jā, šodien sākšu šūt šī gada pižiku- pagājušajā gadā taisīju no jenota, šogad esmu dabujis pāris trušus. =^.^= Un tos arī nebūs tik grūti šūt, nebūs rokas zilas un jēlas. ;DD

tikko pārēdos šokolādi, līdz vēmienam. Labi, dodos šūt.

What Happens After?

Sometimes it`s right to feel homeless and abandoned

Falling Slowly

Šodien man šķita, ka Latvijas Radio 2 man izdedzinās ausis. Autobusā vienmēr gadās aizmirst, ka priekšā sēdēt ir nāvējoši- radio. Tik skaļi, ka sitas cauri austiņām un tad lasīt ir neiespējami. Un ja es autobusā netieku  pie lasīšanas, tad man sanāk nedaudz saīgt. Tāpēc tagad esmu īgns. Rīt braucu uz Bārtu spēlēt teātri, šodien atkal līdz vēmienam sadzēros ābolu sulu.
Mani sāk vajāt aristokrātiskā izskata elementi un man šķiet, ka drīz es staigāšu melnos pieguļošos uzvalkos, vestēs ar rokas pulksteni kabatā.
Tikai kaut kur jāiegādājas melni zābaki, jo kirzi ir nedaudz novalkāti.

Oho, nupat dabuju bildes ar Kalvīti.

Sākšu skatīties Charmed sesto sezonu. Arividerchi!

Candy land

http://www.youtube.com/watch?v=p-rxK2p77_o&NR=1

Es piederu Tev,
Tu piederi man,
Mums pieder laiks. ;D

Zemteksts šim citātam ir "Mums ir jāgaida autobuss un nekur nav jāsteidzas"

Lai arī cik dīvaini tas nebūtu, pēdējās dienās es kā vampīriņš uzņemu enerģiju no Ukstiņa, lai arī kāds muļķis viņš nebūtu. :D Šodien atkal smējos tā, ka kājās nevar nostāvēt. Tas ir jauki.

Es atkal beidzot sāku novērtēt franču valodu un saprast, cik ļoti man tā patīk. Šorīt ieskaitē sapratu, ka, ja mēs šo tēmu mācītos vēl kādu mēnesi, tad es tiešām visu atcerētos no galvas.


Ir tik dīvaini, ka nu jau kādu mēnesi man nav bijusi vēlme ballēties. Tā kārtīgi jau kuro miljono nedēļas nogali sēžu mājās, ēdu, skatos charmed. Bet, iespējams, arī ka tā ir labi, nezinu.

Šoruden nezkāpēc mani ļoti uzrunā Padomju laika Kazas sabiedrība. Pie manis nāk ļoti daudz intervijas, stāsti,  
lietas, kas liek par to domāt. Un tāpēc man rodas milzīga vēlme pēc kā tāda. Aristokrātiski piedienīga un nepieklājīgi pārdroša.

The Beautiful People

Tas ir tā, ka tu paņem rokās telefonu, lai paskatītos pulkstenī, atslēdz taustiņus, paskaties, noliec un saproti, ka tu nepaskatījies pulkstenī, ka nepaskatījies nekur. Un otro reizi atkārtot kustību ir izmisums. Tik noguris es esmu. Tajā pašā laikā enerģijas un pozitīvu emociju pilns.

Esmu Edgar Allan Poe pārņemts. Nekad vēl nebiju lasījis tādu grāmatu, kurā par katru stāstu tiešām ir JĀDOMĀ. Nav tā, ka izlasi, automātiski uzķer domu un pēc tam izlasīto PĀRdomā, bet par viņa darbiem tiešām ir JĀDOMĀ. Ir jāizanalizē katra detaļa, lai beigu sarkastiski nomācošā ironija tiešām būtu loģiska. Lai viss sastātos savās vietās. Un tas ir tik fantastiski, ka man ir par ko domāt, kaut kas, kas nav saistīts ar mani, ap mani. Edgars Allans Po.

Vakar es macījos. Es tik reti mācos, bet vakar es tiešām ļoti apzinīgi mācījos. un mani aizrāva. Bet šodien izrādījās, ka velti, jo tā pat kontroldarbā bija kaut kas pavisam cits.

Tūlīt braucu uz teātra mēģinājumu, bet īsti nav spēka arī pēc trim kafijām.

eh, tā dīvaini. Mani nomierina matu virpināšana un mudžināšana. Ļoti.

Grāmatām un Vīnam

Velns, man katru dienu nedēļas garumā prātā atkārtojas teikums: "Bet tad paliks vairāk naudas grāmatām un vīnam". Īsa frāzīte no sarunas ar Valdi, brāļa istabas biedru kojās. Tik dzīvas sarunas!!

Crystal Castles- Suffocation

I`m Lady Gaga, I`m lord gagagaga. Būs atkal jānoskatās tas video. Vakar ar Klintu bijām uz jauno Poterfilmu. Bija dikti jauka. Jā. Pēdējās divas/trīs dienas es esmu pārēdies, bijām laukos, tad grobiņas opa svinībās (77!), tāpēc šodien tāda atslodzīte. Nu jā, vakar atkal uznāca kāre kaut ko mainīt un nu es aŗī beidzot  kaut ko izdarīju- I`m blond again! ^____^  Ok, nu not yet, tagad man ir tādi dzeltenblondi mati, bet tūlīt jāaizčāpo uz centru un jāiečeko vai nav kas manām acīm tīkams. :) 

Vipār baigi daudz ir noticis, bet tāds slinkums rakstīt. Vakar Marija saulīte manī atkal atmodināja dziļo pārliecību, ka mīlestība ir bullshits un jādzīvo ir tikai sev. Jo cmon, ir tikai vai nu sākuma aizraušanās, kas līdzinās narkotiku lietošanai, kad no cilvēka rodas atkarība, vai pēc tam akls pieradums- viss. Charlie- the non believer! Crystal Castles šim rītam piešķir ļoti dīvainu garšu, tāpēc beigšu, kamēr manī nav atmodusies emociju čupa, no kurām vajadzētu tikt vaļā. Jauku jums dienu! :)

CocoRosie- Lemonade

Kāpēc sapņiem jābūt tik dzīviem!? Šodiena nebūs no tām jaukākajām, jo tagad nekas cits kā sapņotais prātā nebūs. Satiku viņu vietā, kur cilvēki bēg no savām dzīvēm. Mēs kopā izglābām kādu sievieti, tad es viņu netīšām pagrūdu, krita. Nedomādams lecu pakaļ, paspējām sadoties rokās, kad nositāmies. Bet skaisti nositāmies. Un kāpēc vispār bija jāsatiekas? Vietā, kur visi bēg no visiem. Es biju aizšauts zirgs, pāri Zviedrijai auļoju uz Norvēģijas nekurieni. Skumji, skumji, skumji, bļāviens.
Vakar sanāca tāds secinājums, ka bez vasaras es neko negribu. Pilnīgi neko. Es jau mēnešiem sēžu mājās, ēdu, skatos Charmed sezonas un negribīgi eju viskaut kur. Man vajag vasaru, sauli. Siltumu.
Šodien kā pilntiesīgs lācis gulēju pasakainas četrpadsmit stunas ciešā ziemas miegā un sapņu pasaulē centos izsapņot pēc iespējas vairāk, lai aizmirstu sākumā sapņoto. Un man izdevās, es sapņoju tik daudz maģijas!! Tik dzīvi un interesanti.
 Šodien braukšu uz laukiem un nezinu, kad būšu atpakaļ- rīt vai parīt. Baudīšu četrvientulību ar Edgaru Allanu Poe, ēdienu, savu suni un sevi. Atceros, kad biju maziņš, dubļainajos rudeņos stundām vazājos pa mežiem, pilnas kabatas piebāzis āboliem, ar suni līdzi, klaiņoju, klausījos kokos, vējā. Tagad man tam nav pacietības. Ikdiena ir prātā iespiedusi to steigšanās zīmogu un ir sajūta, ka nav laika ieklausīties dabā. Nav laika. Bet patiesībā, tajā pašā laikā, tu neizdari pilnīgi neko. Es gribu atkal mācēt nesteigties.

E.A.P.- The Black Cat

Nupat tikai sapratu kādu dārglietu es esmu iegādājies! Netīšām, tiešām- garāmejot iegāju grāmatnīcā, kur atkal bija plaukts ar tām daudzajām smilškrāsas vāku grāmatām. Nekad tām nepievērsu uzmanību, jo domāju, ka tajās ir kādi muļķīgi, salkani romāniņi. Ņemot vērā to, ka šoreiz man kaut ko tādu arī vajadzēja, piegāju pie plaukta un ieraudzīju Edgar Allan Poe krājumu. Kaut kur ļoti dzirdēts autors, tāpēc nopirku. Grāmata no astoņiem latiem nocenota uz diviem. Kaut kur biju dzirdējis, ka viņš raksta diezgan šausminoša žanra darbus, pārliecinājos. Mājās braucot divus gabalus izlasīju, uzrunāja. Iegūglēju- izrādās manās rokās stāv gandrīz divsimt gadus veci stāsti!! Velns, tas ir jānosvin.

Runājot par svinēšanu, šonakt atgriezos no Jelgavas izklaidēm, kas, godīgi, bija tieši tas, kas vajadzīgs. Burvība.

Tas šoreiz arī viss, jo vēl joprojām ir dulla galva, gulēts ir minimāli, un mani gaida Allana slimie izdomas augļi.

Prāta Vētra- Gara Diena

Šī dziesma man izkrāsoja šo dienu. Ļoti.
Tāpat Alises vēstule no rīta autobusā. Tas bija tik atdzīvinoši, pilni.

Šodien nonācām pie divām lieliskām, nedaudz aizmirstām, bet sasodīti patiesām atziņām:

1. Lielākā daļa cilvēku mīl ļoti sarežģīt lietas.
2. Neveiksminieki ir idioti.

Paskaidrojums pirmajai atziņai: Ļoti daudziem ir garlaicīgas dzīves. Pelēkas, bezkrāsainas, vienmuļas. Un tad nu parastie ikdienas šķērslīši ir jāuzpūš par tādiem pārbaudījumiem, ka tik turies! Viss ir jauki, kamēr tajā netiek skarti pārējie. Šodien divu šādu gadījumu dēļ gandrīz izgāju no rāmjiem un sāku rāties. Vai vienkārši pateikt, cik ļoti man ir pohuj un cik ļoti man to visu nevajag.  Vai arī cilvēki tiešām ir tik stulbi un neredz, ka ir daudz vienkāršāki ceļi!?

Paskaidrojums otrajai atziņai: Mēs visi veidojam vidi sev apkārt. Ja esam izveidojuši neveiksmīgu dzīves ceļu- paši vainīgi. Tātad idioti.

Not now.

GET THE FUCK OUT OF MY DREAMS!!!!!!!

Stromae- Silence

Nesen izlasīju kādu jautājumu, par kuru domāju ilgi. Tagad par atbildi es vairs nepavisam nešaubos. Ja tevi nostādītu izvēles priekšā- nedzirdība, aklums, vai mēmums?  Un nu es skaidri varu atbildēt- viennozīmīgi mēmums. Pēdējās dienās man dzirde ir uz 2/3 sliktāka kā parasti- dēļ iesnām aizgājušas ausis ciet, un neko nedzirdēt ir sasodīti mokoši! Par redzi pat iedomāties negribu. Tāpēc, mīļie, novērtēsim to, kas mums ir dots.
Vispār tāda dīvaina diena. Pozitīvi vienkārša.

Un velns, es gribu tetovēties!!!

Dzīves ūdens, nāves ūdens

Ir vērts pasmaidīt!

Hearing voices of your own.

http://www.youtube.com/watch?v=7cL_1bmYCzs&ob=av2n

Cik ironiski- es vairs nejūtos labi. Bet sliktākais ir tas, ka es nejūtos arī slikti, es esmu tāds nedaudz tukšs un man vienalga. Sapņoju, ka kāds man (izbijis) tuvs cilvēks ir miris. Tāds neliels attaisnojums kāpēc blogā vairs nebija ierakstu, kāpēc pēdējo reiz rakstīts tik sen. Un arī par to man bija vienalga.
Nedaudz pozitīvāks sapnis bija divas naktis agrāk- sapņoju, ka īrēju dzīvokli no diviem mirušu aktieru spokiem. Sapazinos ar bariņu pozitīvu spoku un pamatīgi atrāvos no reālās, dzīvās pasaules. Dažreiz man ļoti, ļoti gribētos kaut ko tādu tiešām piedzīvot. Krāsas.
  Mana iedvesmas meitene ir izpinusi savus dredus, kas bija pamatīgi nepatīkams pārsteigums. Bet mani mati ir tik ļoti salokojušies šķipsnās, ka praktiski nevar redzēt, ka man ir kādi 20 dredi, tik dziļš vienalga par matiem, ka vai nu visi izjuks, vai pārējie sadredosies, vai vienkārši visus nodzīšu.
Šis ir mans visu laiku nemīļākais Novembris.  Tagad iešu pie omes paēst, palasīt kādu žurnālu, vēlāk jābrauc uz Liepāju sakārtot tērpu rītdienas koncertam.
 Man sāk nepatikt, ka es dzīvoju pa priekšu šodienai. Nē, man tas ļoti patīk, bet man nepatīk, ka tas nepatīk šodienai. Tuvākajās dienās jāatrod kāds jauks prieka avots, ja nē viss izskatās pārāk pelēcīgs un nomākts.
Ceru, ka pirmdienas-otrdienas piedzīvojumi Jelgavā būs kaut kas sirdi piepildošs. Un svētdienas konkurss Fonteinā tāpat. Ah.

Starpcitu, iemetiet lūdzu kādu komentāru, lai es zinu, ka kāds te vispār kaut ko lasa. :]

the risk of being free.

Es sapņoju sapni, kuru biju sapņojis apmēram desmit gadu vecumā. Ka ceļš no skapja līdz televizoram patiesībā ir ceļš no kastaņa līdz garāžai, kas jāmēro pitonam ar galvu trīs metru diametrā. Un vēl man teica, ka tas man ir kopīgs sapnis ar manu brāli. Bet par to gan es šaubos.
Vakar man šķita, ka šodien beidzot iešu uz skolu, bet nekā, pusi nakts neesmu gulējis, jo iesnas aizgāja līdz ausīm un tagad ļoti dur un atkal atpakaļ ir temperatūra.
 Vakar es sāku pārkārtot savu istabu. Es esmu pamatīgi apaudzis ar lietām, kuras patiesībā man nevajag. Tas ir līdzīgi kā cilvēks turas pie atmiņām, kuras sen būtu jāaizmirst. Jāpārslēdzas uz nākošo līmeni. Pašā kārtošanas vidū, kad praktiski visas manas mantas atradās vienā milzīgā čupā istabas vidū, man apnika. Es noguru. Tagad tāda sajūta, ka visu to čupu varētu vienkārši iebāzt milzīgā maisā un izmest. Ah.
Man tik daudz nevajag, bet īsti nav spēka iztīrīties.

Esam iemācījušies dalīties.

 Fonam- Dodo

EEEeeu! Beidzot laukā ir saule. :) Man vienmēr bija licies, ka man ir vienādas emocijas pret vasaru un ziemu, bet izrādās arī es esmu no tiem cilvēkiem, kas visu mūžu varētu pavadīt vienā garā vasarā. Un rudenī. Un vienā nedēļā ziemas, kurā kompakti būtu pasniegti Ziemassvētki un jaunais gads ar mandarīnu kaudzēm un šampanieša korķa sprādzienu.
Šodien no skapja izvilku savu pižiku, nākošajā nedēļas nogalē jāuzšuj bumbuļi, ko piekarināt pie ausīm, jo kažokāda vēl pāri palikusi un brīvdienas kaut kā jāaizpilda. :]
Vispār jāsāk staigāt pa mazajām stūru humpalām, iespējams atradīšu vēl kaut ko par desmitreiz mazāku cenu, kā veikalā.. Cik vispār kažokādas mēteļi maksā veikalos? Pāris simtus, ne? hehe, un Uldis atrod pa 4ls. ;DD

Es sāku domāt, vai manī iemitinājusies vieglprātība ir uz labu. Aj, līdz šim neko sliktu tajā neredzu. Iespējams, tādējādi zaudēšu dažu cilvēku iemantoto cieņu, bet hm, paliks tie, kuriem jāpaliek, lai arī cik ļoti es ļaušos sev.   Atcerējos kādu jauku komentāru: " Daudzi aiziet, bet vienmēr vietā nāk citi. Patiesībā jau visi ir ļoti vientuļi, visu dzīvi, bet mēs daudzi esam iemācījušies vientulībā dalīties. "

Viena no labākajām bildēm, kuru esmu redzējis  =^___^=

You know my name, not my story.

Apmēram man ir aizgājis te kas un kā. :)
Piedodiet, cilvēki, kas ienāks manā profilā, izlasīs pirmos rakstus,
vilsies un manā blogā vairs nekad neienāks, es jūtu, ka tāds ir mans liktenis. :d

Apkārt nebeidz riņķot interesantā dzīves ironija, kārtējie atgādinājumi, ka būt labiem mums ir iespēja tikai dažreiz. Patiesi labiem pašiem sev, nevis radīt par sevi iespaidu, bet tādiem tiešām būt. Visu nedēļu nebiju skolā, slimoju, un beidzot man bija tik daudz laika lai domātu! Atpūstos no visa, visiem, domātu, sapņotu. :)

Jaunums manā ikdienā ir smēķēšanas atmešana. ^___^ Šonedēļ pārliecinājos, ka tā īsti cilvēki smēķē tāpēc, ka to darīt ir patīkami, lai arī cik dīvaini tas skanētu, smēķēšana vieno cilvēkus, smēķēšana veicina domāšanu(jā!), jo pie katras cigaretes tev ir dotas piecas minūtes atslodze no ikdienas steigas! Tas jau ir tas stresa noņēmējs, ne nikotīns. Laiks. Šonedēļ bez smēķēšanas sapratu, ka viss ir tik vienkārši, kā atrast kaut ko vietā, kaut kādu tik pat nomierinošu procesu.

Vakar vectēva 66 jubilejā ēdu pirmos mandarīnus šogad. Un atkal mielojos ar šampanieti, jā, šis dzēriens man garšo tik pat ļoti kā dzīve. :)

Jauku jums dienu! :))

Enjoy The Silence.

Nekad nebiju domājis, ka nonākšu tik tālu- līdz blogam.
Domāju, kāpēc, lai rakstītu savas pārdomas virtuāli, ja jau četrus gadus rakstu dienasgrāmatu ar roku? Tuvāk, pasaulīgāk, bet nepavisam ne laikmetīgāk. Hm.
Ar šo adresi saistās nepatīkamas atmiņas, asociācijas, bet tāpēc jau mums dota šodiena, lai veidotu rītdienu, mainītu sajūtas, aizmirstu aizmirstamo, piedzīvotu mirkli. Augtu.
Šajā ierakstā neko vairāk nerakstīšu, tā taču parasti jābūt- pirmajam ierakstam kā lielākajam muļķību kamolam- vai ne? :]
Vēl mirklīti, rīt te visu sakārtošu. :) Saldu dusu!