Dzīve un dvēsele.

Šodien pēc mēģinājuma dodos pie Dittas uz dz.d. chillin. Viņa teica, lai dāvinu dzīvi. Tieši to arī dāvināšu, jo viens no 2009(?) gada spilgtākajiem notikumiem bija dzīves uztaisīšana. Es uztaisīju dzīvi, bet tā īsti neatradu tai personību. Vēlāk dzīvei uztaisīju klāt dvēseli, tā nosēdās uz dzīves. Kaut veidošanas procesā smagi bojāta(kā jau dvēselēm pienākas būt- pāršķeltām), ideāli līdzīga tās būtībai. Kaut kā jutu, ka šīs lietas man kādam jāuzdāvina, jo pašam tās šķita pārāk "Ne Es". Vispirms gribēju dāvināt J., bet pārdomāju, pēc tam biju domājis to dāvināt J(2.), bet tagad priecājos, ka to neizdarīju.. Vēlāk tā man šķita piemērota K., bet arī viņa dzīve īsti neizskatās tāda. Man šķiet, ka Ditta beidzot būs īstais cilvēks.
  Tāpēc gribēju atrast to datumu un pārskatīju draugiem.lv dienasgrāmatu. Tajā ierakstu neatradu, tāpēc skatījos savā Dienasgrāmatā(t.i. ar roku rakstītajā). Neatradu, tomēr meklējot acis aizķērās aiz dažām rindām, neaptverami laimīgām rindām. Vēlāk tik pat neaptverami tukšām, melnām un sāpīgām rindām. Laikam tāpēc jau mēnešiem neesmu tajā neko rakstījis- nabaga klade ir piesūcināta ar manām skumjām, sāpēm.. It kā tajā ir vēl vairāk laba, bet kaut kā šīs nabaga lapas mani ir sākušas atgrūst.
   Ir sācies jauns periods, jauna laime un dzīves posms, tagad būtu tik daudz laba un skaista ko tajā rakstīt, bet kaut kā neceļas roka. Nejūtos vairs šij grāmatai piederīgs.. Iespējams, kādreiz izprintēšu šī bloga ierakstus un ielīmēšu tajā, tas aizņems pietiekami daudz lapaspušu, lai mana roka būtu pietiekami tālu no vecās dzīves. ā pat kā pie kvalitātes cilvēki nonāk caur smagu darbu- pie laimes cilvēki nonāk caur milzīgām sāpēm. Bet no tā visa var tik daudz mācīties, ka es pat nezinu, kas un kāds es būtu, ja tam visam nebūtu gājis cauri.

Laimes formula

Ilgi šeit neesmu rakstījis neko jēdzīgu tāpēc, ka esmu neaprakstāmi laimīgs. Un Latviešiem ir tāda daba par citu laimi vīpsnāt un  noskaust un tas man nav vajadzīgs. Jo jebkura zemapziņā izskanējusi doma nonāk līdz savam mērķim.
  Viena alga, es tagad gribētu klausīties kādā patīkamā cilvēkā, vai atkal ieelpot vakardienu.

The Bug & Warrior Queen - Insane

Žēl ka nav tādu blogu, kur visu var pateikt bez vārdiem. Mēness un nakts bērni man dāvājuši tik daudz enerģijas, ka es lidoju. 

Sasodīts, cik labi!!

Tāda meditatīvi un līdzsvaroti laba sajūta. Mani soļi uz augšu ir tik plaši, tik strauji! Šodien gan sapratu, cik daudz  cilvēku ir uz nepareizās takas, uzskata, ka ir tur, kur ir jābūt, bet ne jau man par to uztraukties. (lai gan vajadzētu.) Bet tāpēc nāks jauns laikmets, jauna iekārta un ar laiku viss notiks kā tam jānotiek. (piedodiet, ka tik nesaprotami(4 ya) murgoju, bet I`m too deep in it. Un zinu, ka nepavisam nav pareizi citiem uzspiest savu viedokli par to kas un kā jādara(geez, tikai nepadomājiet, ka es esmu kaut kādās dieva vai sātana hreņās, nē! ;D), bet man prieks, ka beidzot esmu ticis tālāk. Beidzot! :)
  Labi, atpakaļ uz zemes. Man jāsaka milzīgs paldies franču valodas skolotājai, par Eivør Pálsdóttir publicēšanu, nu jau veldzējos visā tās discography(jā) un ir tik labi!! Sestdien braucu uz Tukumu dejot un atpūsties.
Šodienas saule un pasakainais laiks, ar kādu Zeme mūs lutina, ļoti piepildīja mani ar enerģiju, laimi. Drīz uz dejām.. Pēc tam mājās, mācīties četriem kontroldarbiem un pēc tam- veldze sapņu pasaulē..




Divi Eivør videoklipi. Viņa ir dievs.

The Lady Is a Tramp

Ak mans, ak mans, ak mans! :))
Šīs divas dienas laukos bija kaut kas tik ļoti vajadzīgs.. :) Milzīgi lauki, pār kuriem (kā tuksnesī smiltis) skrien sniegs, lauka vidū izslējies stāv milzīgs, melns suns, kurš gaida, kad tu to panāksi- mans pastaigu biedrs, Romis. Skaidri zilas debesis, silta Saule, vējš.. Uh! Un vēlāk vēstuļu smarža saules pielietā istabā, franču valoda un Medusdūru sveces.
  Titāniku skatījos jau ceturtdien, bet vakar atkal ar opapu skatījāmies kā pirmoreiz. Uh!
Brālis prasīja, vai atkal esmu atpakaļ mīlestības frontē- ilgi nedomāju un atbildēju ar "Ne sūda neesmu" (;DD), bet tad atcerējos, ka tomēr esmu pamatīgi iemīlējies- dzīvē! Beidzot un atkal! Aizvakar iemīlējos pirkstu nospiedumos, kas atstāti grafitā, rotādami vēstuli. Vakar iemīlējos matos, uz kuriem autobusā varēju skatīties gandrīz stundu(!!!!!!!!), bet šodien mani apbūra kādu kurpju zoles nospiedums, kurš izvērta tādas virtenes, ka nespēju atraut no tiem skatu.
 Tagad tāda sajūta, ka vajadzētu iet nopirkt pīpes un pilnai laimei uzpīpēt, bet tā pat pilnai laimei varētu izbaudīt otro dienu bez tabakas. Tik muļķīgi pīpēt, ja zini, ka bez tā vari arī iztikt, tajā pašā laikā neredzot kāpēc tā nedarīt. Tagad īsti nav noskaņojuma uzskaitīt visus smēķēšanas plusus, bet pretī vienīgajam smēķēšanas mīnusam(nāvei) neredzu iemeslu kāpēc šo kultūru pārtraukt piekopt. :) Mirsim mēs visi, bet baudījuši mirkļus un apstākļus, kādus sagādā cigarete- ne. :)

Pirmās vēstules smarža

Nebiju domājis, ka šis jēdziens manā uztverē vēl jeb kad izraisīs patīkamas emocijas, bet re- šodien viss mainījās. :)) Pirmā vēstule no K. manī izsauca tik plašu smaidu, ka (ticams) tas nezudīs līdz vakaram.
Laikam jau tomēr ir ļoti labi, ka mūsu ceļi iekārtoti tā, ka, jaunas durvis atverot, vecās jāaizver līdz galam, lai galvā nebūtu caurvējš. Tad nu iedomājieties, kā es vecās aiztaisu, aizslēdzu un atslēdziņu pa durvju apakšu paslidinu atpakaļ. :) Lai arī vēl stāvu koridorā un jaunajās durvīs esmu kā vārtrūmē, jūtos kā apreibis laimes.
Būs jāpakrāj naudiņa spalvai un tintnīcai, vēstules manā dzīvē nu jau ir tik spēcīga sastāvdaļa, ka būtu skaisti pret šo kultūru attiekties kā pienākas.. :] Kā laikā, kad visi paļāvāmies uz pašu rakstīto, uz vaska zīmogiem un baložiem.. Uh, kā man tā visa pietrūkst.. :)

Pašpietiekamības ironija? :)

Man tuvāki cilvēki zinās, ka pēdējos pāris mēnešus es esmu bijis laimīgākais cilvēks pasaulē, enerģijas pārpilns un neizsmeļams. Vakar es atklāju tā iemeslu(jeah, es mēnešiem biju laimīgs, bet nezināju kāpēc. ;D) un (IRONIJA MAN KĀ MĀSA(man šķiet šis ir viens no manis visraksturošākajiem teikumiem(pārāk bieži viņš nāk tieši laikā))) vakarnakt man palika neaprakstāmi skumji. Tā, kā nebija bijis mēnešiem.. Alise gan teica, ka tas līdzsvaram, jo visu laiku laimīgs nevar būt. Man gan šķiet, ka pilnīgi debils līdzsvars, jo es esmu skumis tik pietiekami, ka man pienāktos pāris gadu laimes. Bet varbūt vakar tas bija tikai negaidīti milzīgs nogurums. :)
Kaut kas šodien mani atkal ierāva sapņainās domās par Sauli, siltumu, tāpēc laime nedaudz atgriežas. Rīt nedaudz paballēsimies Valmierā un aidā- solis tuvāk Laimei.


Ak jā, pēdējās dienās Deja Vu sajūtas vairs nav nekas svešs..