Gredzens ar dzintara aci

Man taču ir garumzīmes! :))
Tas patiesi bija svarīgākais iemesls, kāpēc šeit nekas īpaši nav parādījies. Nu ko, šonedēļ esmu mazliet jucis, jo velku kopā savu pusgada slinkumu(un izrādās lielāko daļu pusgada darbu man izdodas savilkt arī nedēļas laikā). Haha, nupat sapratu, ka es neko negribu rakstīt. Iepriekšējais ierakst vēl joprojām ir ļoti aktuāls un tas arī ir tas svarīgākais. ^-^

Un es esmu iemīlējies (arī) bildē: 

Trøllabundin

Es esmu laimigs un laimigie laiku neskaita.

"sociālās" problēmas

Cīnīties pret karmas likumiem ir tā pat, kā peldēt pret straumi- enerģija tiek iztērēta milzīga, bet rezultāta nekāda. Unda, sirds, sāc domāt, kā mēs sauksim savu ziloni.

And It Brings Our Knees To The Earth

Skan deftones un avirs nepavisam nav tā kā 2007. gada rudenī, tas labākais laiks manā pasaulē ir kļūvis kā labākais laks pagātnē, bez laika, bez telpas, jo katra diena ir labākā. Deftones- minerva. Es ļoti uzrakstīju vēstuli Lāsmiņai, Jo lai arī cikk viss ir tā kā tas ir, man viņi ļoti pietrūkst. Visi, pat tie, kuriem nepavisam nevajadzētu Pietrūkt, pat Ewu, kuru (nu es saprotu) sāpināju ES. Hmm, jā, man jālūdz piedošana arī viņai, lai mans ceļšbūtu tīrs bez pagātnes. Ir ceturtdiena, ir skola, ir alus, Ditta, deftones, kaķīs, tumbas, alus, uz klaviatūrs ir kut kas ķipīgs. Pēc pāris sprīžiem pienāks mirklis, kad Ditta sāks krākt, viņa tik skaisti krāc. AAh, johaidī, deftones- change atgādina egiju, arī par viņu es tik bieži domāju un mūsu mirkļi bija tik labi, septītais gands, sestais gads.. Nu jau mani sauc par onkuli un skolotāju, bet tad mēs bijām piecpadsmitgadīgi bērni, kas atraduši savus sirdsdraugus, vai vismaz domubiedrus, gājām pa sliedēm, skumām kopā. laikam tik atklāti es neesmu skumis ar nevienu. Bet nu jau tik skaidri redzu savu ceļu, ka esmu tā īsti aizmirsis, kā ir pavisam kārtīgi skumt, kā ir tad, kad tev no iekšpuses griež uz āru un palagi tiek plēsti, kājās parādās žīdu svaigznes, bet uz rokām Vārdi. Jorgen. Tuik daudz par daudz. Vai par maz, bet 'šī puse' tur pie absolūta klusuma, tur pie nebūtības. Vai būtības esencē, tev šķiet, ka you know me right but your everything Youre not.  Es nezinu, septītā gada trīs ērtības(egija, deftones un sildītāja skaņa) vēl joprojām nav pārspēts, vēl nekas uz šīs pasaules nav ieguvis tik spilgtu vērtību, vēl kažokzvēru zabīza, Oooh, fuck, vajadzēja atrast to bildi, jā Jim. U kad vējā plīvo mati, liekas, ka tie dzīvo savu pasauli, ka tie ir absolūti ne mani, ne es, cita būtne. Es nezinu, ko es darīšu rīt, es nezinu, ko es darīšu parīt, bet es zinu, ko darīs tā stirna, kas tagad guļ aiz trešās priedes.

Mati.

Londonā, kad vēl nebiju uztaisījis dredus, bija kāda diena, kad pēc mazgāšanas ļāvu tiem izžūt vējā. Viņi bija tik lieli un cirtaini un skaisti un smaržīgi! Lāsmiņa mani nosauca par Zelta Lauvu. Vējš matos ir viena no skaistākajām sajūtām, kādas zinu un tas man ļoti, ļoti pietrūkst.
Savu solījumu sev turēju un vasarā dredus tiešām uztaisīju, bet nu laiks no tiem atkal atvadīties līdz vēlākam, vismaz tā tagad šķiet.. :)
No rītdienas man nebūs datora uz nenoteiktu laiku, tāpēc see ya uz ilgāku. ;)

Londonas saulrieti.

Londonas saulrieti. Pēc tik speciga līdzsvara atrasanas laika ir pienācis tas mirklis, kad es saprotu, kur esmu. Cik tālu esmu. Kādā un cik gruutā celjā es te nonācu. Nupat noskatījos zemāk ielikto video un sapratu, ka enerģijas nu redzu tik skaidri, saprotu tik daudz. Dumji, jo tagad vairs tik spēcīgas (pat ne emocionālas) lietas nespēju uztvert bez raudāšanas, jo informācija ir tik pilna, tik plaša!
Vakarnakt bija milzīgs Channel Opening treniņš, jo mēģināju informāciju ielikt vārdos. Kaut kas arī izdevās.

Mirklis atelpai?

Šis ir mirklis pēc mirkļa, kad twītoju  par savu pliko dibenu, kas vēl joprojām ir pliks, alkohols zaglīgi pamet manas asinis, skan The Knife - Pass This On un pēc dažām stundām pārējie līdīs ārā no savām gultiņām un iesāktā(hmm, nu jau pirms neskaitāmām dienām iesāktā..) bohēma varēs atsākties, šādi es varētu dzīvot tik ilgi..
 Es pēdējā laikā uz sevi(to sevi, ko redzat jūs) no malas skatos pārāk bieži, aizdomājos par to, kāpēc viss ir tik labi, cik labi viss ir un vai cilvēki, kas nav tie mani trīs tuvie, arī novērtē manu laimi. Un vispār vai tas maz ir vajadzīgs, vai jums tas būtu jādara, vispār par citiem jādomā. Dažas naktis es sēžu uz viesistabas durvīm un runāju ar tām dvēselēm, kad ieklīdušas mūsu skvotā, uz durvīm tāpēc, ka ir augsti griesti un tur var izplest spārnus. Šeit atkal esmu saaudzis ar zemes būtību, zemes elpu un krāsām, brūnais tik ļoti mani ieskauj, ka nu jau citu neko, kā četrus gadus vecu t-kreklu un aladinbiksas negribas vilkt..Saule jau šķiet tik spoža, ka gribas aizvērt aizkarus un saukt atpakaļ nakti, kas aizgājusi pāragri. Tik ļoti gribas, lai mirklis atkal būtu mūžība, tieši tagad..