The Sun Is Often Out

Vakar 10`000BC(2008) atvēra kanālu uz pilnīgu aizvēsturi, uz šķīstības, dabas pamatbūtības un enerģijas plānu. Domas matērija griezās tikai ap garīgu pilnību, nekādu fizisku vajadzību, nekādu `grēku`..  Šķiet, ka pasaule saprot, ka esmu gatavs palikt pilnīgi viens, sagatavo mani.. Esmu savu loku samazinājis līdz minimumam, mans lauks sevī ielaiž vairs tikai trīs cilvēkus, kuri pilnvērtīgi saņem gan verbālu, gan fizisku kontaktu ar mani, tas šķiet tik dīvaini, nezinu, vai agrāk te esmu rakstījis, bet es vairs nemāku runāt. Nemaz. Es pamazām atgriežos tajā posmā, kad cilvēki vēl nerunāja, kad mēs visi sapratāmies daudz labāk nekā šajā apaugušās urbanizācijas laikmetā, kad cilvēki nezina, ko paši grib, nemitīgi meklē, bet neatrod, tiecas un uzskata, ka tā tam jābūt. Ka tik daudz jāsasniedz. Bet es gribu tur, kur nerunā. Vienalga, Indija, Tibeta, Krievija, Ķīna. Vēlos nerunāt, tik ilgi, līdz  nogurstu no klusuma.. Ar Dittu runājām, ka tas ir baigi tricky: Vienmēr būs šaubas kaut kur doties tāpēc, ka būs bail, ka tur iepatiksies tik ļoti, ka nebūs vēlmes atgriezties.. Tajā pašā laikā neaizbraukt būtu vēl sliktāk, jo visu laiku būtu jānožēlo, ka tas nav izdarīts. Tāpēc, kas šķiet pareizāk? Vakarnakt bija ļoti dīvaina situācija, jo divas manas Sirdis rakstīja par savām nedienām ar vīriešiem, kamēr es peldēju savā pilnīgi antiseksuālas matērijas plānā.. Šī bija pirmā reize, kad nespēju dot padomu nevienai no Sirdīm..
Patrick Wolf mūzika nogalina manas pēdējās brīvās minūtes pirms došanās uz dejām.
Atkal aizvērās mani komunikāciju kanāli un vienīgais, ar ko atkal spēju rast saikni, ir Kosmoss. Jo tuvāk nāk vasara, jo atvērtāks šķiet ceļš uz zvaigznēm. Sasodīts, gribu kaut kur kalnos, Francijas dienvidos, klausīties putnos, zālē, apskaut pļavu un ēst dabas bērnus. Eivor- Trollabundin skan tik skaļi, ka ausis nedzird neko citu, kā pasakainu bungu rīboņu un dvēseles izlauztas skaņas, krūtīs dārd novilktas ādas atbalss un jūtu, ka mani sauc Vēja pilsēta.. Visu labu!

P.S. Šodien sajutos ļoti labi, jo autobusā svešai sievietei pateicu uz veselību. Muļķīgi, bet pēkšņi jutos ļoti labi.

 

Svinēt dzīvi

Saule un siltums ir atnākusi kopā ar vēl pastiprinātāku(!!!) dzīves mīlestību. Vienīgā negācija ir mana verbālā degradēšana, jo runāt es māku vairs tikai ar dažiem cilvēkiem, sabiedrībā runāšana sāk šķist tik lieka, ka šķiet drīz nemācēšu runāt vispār.. D. teica, ka ir jāmēģina daudz pierakstīt, lai tas viss saglabājas, bet man nesanāk. Bet nekas, ne jau pagātnes pieraksts ir svarīgs, svarīgs ir mirklis, kuru, varu teikt ar roku uz sirds, es dzīvo ar pilnu krūti. Hm, nonirstot dziļāk atpakaļ realitātes akā, varu teikt, ka šī nedēļa bijusi lieliska, īpaši mēģinājums Rīgā(jeb ceļš atpakaļ no tās), vakardienas vakars ar Dittu un arī šis vakars solās būt lielisks.. Laikam esmu pilnīgi atmodies no ziemas migas, kažoks tiek nomests un aidā! Jābauda mani cilvēki tagad, jāķer mirklis, jo man bail, ka Londonā mani pārņems milzīga vientulības sajūta- bez maniem cilvēkiem. Es ceru, ka izdosies vientulību pagriezt par labu man pašam, nostiprināt sevis atrasto būtību un savu pašpietiekamību, kura nu jau gandrīz gadu mani nav pievīlusi. Gribu, lai vasara tur ir kā kārtīga pamatu nostiprināšana manai attīstībai, jaunajam informācijas vezumam, kas jāapstrādā, jāielaiž sevī pavisam. Apsolu pārlieku(!) neaizrauties ar angļu seksu, alkoholu un visiem pārējiem dzīves svinēšanas faktoriem. Dzīvi es nosvinu, skaisti, bez steigas.

Tie tur augšā un apakšā zina kā ir labāk.

Šodien sapratu, ka nevajag domāt un ļauties mirkļu vājībām ir labākais, ko cilvēks var izdarīt.

Zeme

Man tiešām rodas sajūta, ka prāts nāk ar vecumu. Jeb vienkārši es to varu novelt uz savu ekstra-izteikto jūtīgumu? Man pēkšņi ir tāda mīlestība pret Latviešu(ne Latvijas) etnogrāfiju, ka es varētu aizbraukt uz laukiem, nokrist pie zemes un skūpstīt dubļus. Es nesaprotu, kas notiek, bet man rodas sajūta, ka man ar šo zemi ir jāsaaug. Es nezinu, ko rādīs laiks, bet tas būs kaut kas liels. Ja līdz manu studiju sākumam Latvijas ekonomika nebūs bankrotējusi, tad (varbūt tā ir tikai tāda mirkļa vājība?) pēc gadiem jūs mani varēsiet saukt par izteiktu baltu rituālu un gudrību piekopēju, kas staigās pa kādu lauku ciematu, garu bārdu un matiem un sarunāsies ar kokiem un zāli.

"Stipri vēji lielījās
Ozolam zarus lauzt.
Stāvi sili, ozoliņi;
Laid vējiņu caur zariem"

Madonna - Shanti Ashtangi

Es gribu pateikt, cik sasodīti ir labi. Lietojot otrās pasaules verbālos apzīmējumus- manas čakras ir attīrījušās, kosmoss manī ir ielējis tik daudz enerģijas, ka manai mūzai ir metiens uz duci, mans fenšui ir tik ļoti stabilizējies, ka es esmu absolūtā līdzsvarā ar sevi un pasauli, sajūtu gammas ir dubultojušās un savus channel openings es kontrolēju pēc brīvas gribas. Es negribu sākt domāt, pa kuru laiku es to izdarīju, jo apziņas centrs ir veiksmīgi novirzīts no "normas" un viss uz priekšu iet neticami ātri. ES GRIBU MĀCĪTIES!!!!