Šorīt pāris stundas atrados uz garāžu jumtiem, šķūrēju sniegu. Tagad izmazgāju matus un parādās neliela otrā rīta burvība. Neliela, jo neļāva man izgulēties. Aiz krekla pil ūdens.
Šonakt saņēmu īsziņu ar tekstu " Oren Lavie- The Man Who Isn't There". Mani pārņēma tik neciešamas dusmas, ka nezināju kur likties. Nezinu, kāpēc tā, bet ceru, ka tas pāries. Bet dziesma skaista. Saņēmu dažus mierinošus vārdus no Goldija, izrādās, naktī palaidu garām arī viņa zvanu. Un tad vēl saruna ar Alisi.
Man tik ļoti pietrūkst vasaras. Nezinu, šķiet, ka, nepārtraukti to atkārtojot, paliek labāk. Tāda vaimanājoša cerība.
Egals, man! For one, i share your pain. Except that it's me, who's being ignored.
AtbildētDzēstBut, i suppose my crimes have been so heighnous and i, myself, such a foul villain, that i deserve this. Some people you know...not even polite enough to talk with me, let alone to reply to a simple christmas greeting even.
-_-
Bet zini, man liekas, ka pienāk tāds brīdis, kurā viss, kas ir nepareizi, visas nejaukās sajūtas, visas sāpes sasniedz savu augšējo limitu. Tās sāk velties pāri malai, bet tu jau esi tā pieradis, ka VĒL tu vienkārši nevari uzņemt. Iestājas tā "Nu jā, ir slikti. Ļoti slikti. Ehh, i guess, i should make some tea or something." sajūta. Tīri noderīgi.
Un par vasaru - zini, es tev tur piekritīšu. Vasaras vienmēr ir jaukas. Galvenais, lai nav pārlieku karsti. :)