Zaļais saulriets

Ļoti nedaudz no tā, kā mēs ar Alisēnu kaili pabijām. Ļoti neaprakstāmi netīšām, bet par to vēlāk. :)

Koki

Bija viena reize, pavasara sākumā, kad ar brāli pīpējām zāli un braucām ar riteņiem caur Grobiņu. Braucām, braucām, lidojām, braucām, tad apstājāmies un kādā vietā ieraudzījām priedi, kuru veidoja divas saaugušas priedes. Un tad mēs kopā skumām. Jo to saaugušo koku, to neaprakstāmo skaistumu, kas tur ir bijis jau visu mūsu mūžu, mēs ieraudzījām tikai tagad. Vēlāk mēs sēdējām pieturā, bija jau nakts, ēdām siemītes, kas garšoja pēc ūdens, un klusējām. Bijām koku ieskauti, varēja redzēt koku acīm. Klusumu pēkšņi pārtrauca garām braucoša fūre, kuras krava bija pilna nozāģētiem kokiem. Dzīvie koki noskatījās, kā citu koku līķus aizved. Ja viss būtu kā agrāk, arī mēs redzētu to traģiku. Mēs uz koku kravām skatītos kā uz gazikiem, kas pilni mūsu līķiem, mūsu draugiem, paziņām. Vēl vairāk, skolotājiem. Un tad iestājās tukšums.

Grūti?

Nē, man ir grūti.

Grūti

Grūti? Man nekad nav bijis grūti. Nekad. Grūti ir mātēm, kurām mirst bērni. Grūti ir cilvēkiem, kuriem no slimībām nopūst locekļi. Grūti ir cilvēkiem, kurus izkropļo, nogalina, grūti ir tiem, kuri ir vieni, kuri nevar atļauties nopirkt maizi, grūti ir tiem, kuri ir akli, kurli, mēmi. Grūti ir tiem, kuriem jāmazgājas tajā bļodā, kurā ūdens pēc nomazgāšanas netiek izliets, bet tiek pataupīts rītdienai, lai tajā mazgātos atkal. Man nav grūti. Tev  nav grūti.
   Šodien man bija jāuzraksta vairākas recenzijas un domraksti skolai, lai es varētu nokārtot parādus, pabeigt vidusskolu ar labām sekmēm, lai mani pielaistu pie eksāmeniem, lai pēc tam es varētu dabūt labu tālākizglītību, lai pēc tam varētu dabūt labu darbu, lai pēc tam varētu uzcelt skaistu māju, nopirkt jaunas drēbes un uztaisīt lieliskas vakariņas saviem bērniem, kuriem būs jāiet skolā, jāsaņem labas sekmes, lai iegūtu labu tālāko izglītību, lai dabūtu labu darbu, lai iegādātos labu mitekli un lai uztaisītu lieliskas vakariņas maniem mazbērniem. Bet citiem tikmēr ir grūti. Un tas, ka es esmu pieradis par to nedomāt, šķiet tik nepareizi. Tas šķiet nepareizi, ka tu esi pieradis par to nedomāt. Man ir labi. Man ir ļoti labi. Bet ar to visam nevajadzētu beigties.

Māllēpju tēja

Man jau sen, sen gribas uzrakstīt kaut ko patiesu. Tā kārtīgi. Esmu iemīlējies. Ļoti. Nu jau gandrīz trīs gadus tā pasakaini iemīlējies. Šodien laukos lasīju māllēpju ziedus tējai un vairākas stundas lasot domāju par to, ka es nekad neko neesmu darījis ar tādu mīlestību. Jo es zinu, ka jau pavisam drīz to pašu tēju, kurā esmu ielicis tik daudz mīlestības, es dzeršu ar cilvēku, kuru es mīlu vairāk par sevi. Un visu šo laiku es nemāku pierast pie domas, ka tā tiešām ir. Tā pat mēnesi gatavoju dāvanu, kura man šķiet būs gaišākā dāvana pasaulē, jo arī pirms tās es neko, tiešām neko neesmu darījis ar tik gaišām domām. Ar tik lielu pacietību, mīlestību, gaismu. Un tas man liek justies labi.
    Pēdējā laikā ar Dittu par to daudz runājam, ka cilvēkam mīlestība tomēr ir ļoti, ļoti vajadzīga. Tas uzreiz ir daudz savādāk. Dzīvāk. Vai tā ir tēja, vakariņas vai cigarete, tajā ir mīlestība. Un es visiem novēlu, lai tās nekad  nešķiet par maz.

SUŅI

Šis prasa iegrāmatošanu pilnā formātā, yes. <3

Upon

Dažreiz man šķiet, ka lielākā daļa cilvēku ir tik sapisti, ka man bail iedomāties, ka tiešām var būt tā, ka man VISS ir kārtībā. As in manas vienīgās problēmas izriet no tā, ka situācijās, kurās esmu atkarīgs no sapistiem cilvēkiem, tas var ietekmēt mani. Vai nu jānonāk pie kompromisa, ka es no šādām situācijām neesmu atkarīgs, vai arī jāsāk domāt, ka es varētu būt tas, kurš ir sapisies visvairāk. Tomēr tam negribu ticēt, jo, kā mēs runājām ar Mashu, jebkurš vidusmēra jaunietis ir gājis cauri tai četrpadsmitgadnieku krīzei, kad šķiet, ka visa pasaule ir idioti, neviens neko nesaprot un viss ir tik nepareizi. Liela daļa arī ir nepareiza, bet mana lielākā problēma varētu būt tāda, ka man ir vienalga, kamēr tas neskar mani personīgi. Man nelīmējas kopā tas, ka emociju uzplūdā varu sākt neaprakstāmi raudāt par ebreju aizskaršanu vai nozāģētu mūžsenu koku mežā, bet tajā pašā laikā es īsti nejūtu neko pret apzīmējumu "nelaimīgs cilvēks". Un tādu ir pārāk daudz. Teorijas doktoranti, bet praktiķi bērnudārzā. Un te būtu jāsāk domāt, bet arī tā nav mana problēma. Kāds varētu palīdzēt iemācīt cilvēkiem būt laimīgiem? Kāpēc cilvēki netic saviem spēkiem?

Piedodiet, ir tomēr viens aspekts kurā es pats jūtos nelaimīgs- fakts, ka nogriezu savus matus.