Māllēpju tēja

Man jau sen, sen gribas uzrakstīt kaut ko patiesu. Tā kārtīgi. Esmu iemīlējies. Ļoti. Nu jau gandrīz trīs gadus tā pasakaini iemīlējies. Šodien laukos lasīju māllēpju ziedus tējai un vairākas stundas lasot domāju par to, ka es nekad neko neesmu darījis ar tādu mīlestību. Jo es zinu, ka jau pavisam drīz to pašu tēju, kurā esmu ielicis tik daudz mīlestības, es dzeršu ar cilvēku, kuru es mīlu vairāk par sevi. Un visu šo laiku es nemāku pierast pie domas, ka tā tiešām ir. Tā pat mēnesi gatavoju dāvanu, kura man šķiet būs gaišākā dāvana pasaulē, jo arī pirms tās es neko, tiešām neko neesmu darījis ar tik gaišām domām. Ar tik lielu pacietību, mīlestību, gaismu. Un tas man liek justies labi.
    Pēdējā laikā ar Dittu par to daudz runājam, ka cilvēkam mīlestība tomēr ir ļoti, ļoti vajadzīga. Tas uzreiz ir daudz savādāk. Dzīvāk. Vai tā ir tēja, vakariņas vai cigarete, tajā ir mīlestība. Un es visiem novēlu, lai tās nekad  nešķiet par maz.