Mirklis atelpai?

Šis ir mirklis pēc mirkļa, kad twītoju  par savu pliko dibenu, kas vēl joprojām ir pliks, alkohols zaglīgi pamet manas asinis, skan The Knife - Pass This On un pēc dažām stundām pārējie līdīs ārā no savām gultiņām un iesāktā(hmm, nu jau pirms neskaitāmām dienām iesāktā..) bohēma varēs atsākties, šādi es varētu dzīvot tik ilgi..
 Es pēdējā laikā uz sevi(to sevi, ko redzat jūs) no malas skatos pārāk bieži, aizdomājos par to, kāpēc viss ir tik labi, cik labi viss ir un vai cilvēki, kas nav tie mani trīs tuvie, arī novērtē manu laimi. Un vispār vai tas maz ir vajadzīgs, vai jums tas būtu jādara, vispār par citiem jādomā. Dažas naktis es sēžu uz viesistabas durvīm un runāju ar tām dvēselēm, kad ieklīdušas mūsu skvotā, uz durvīm tāpēc, ka ir augsti griesti un tur var izplest spārnus. Šeit atkal esmu saaudzis ar zemes būtību, zemes elpu un krāsām, brūnais tik ļoti mani ieskauj, ka nu jau citu neko, kā četrus gadus vecu t-kreklu un aladinbiksas negribas vilkt..Saule jau šķiet tik spoža, ka gribas aizvērt aizkarus un saukt atpakaļ nakti, kas aizgājusi pāragri. Tik ļoti gribas, lai mirklis atkal būtu mūžība, tieši tagad..

Gredzens

Pastāstīšu par Magic, kas notika ar kādu gredzenu. Ir šeit kāda meitene Lāsma, nervoza, bet ļoti jauka dvēsele. Tad nu bija viņai gredzens ar lielu, skaistu sudraba puslodi, pirkts Dominikānā pirms pāris gadiem. Gadu gaitā Lāsma katrā grūtā brīdī visu savu negatīvo enerģiju lādēja gredzenā, sita pret galdu, rīvēja pret sienām, dauzīja, tādējādi izlādējot negatīvo no sevis, ieliekot to gredzenā. Tad nu pāris dienas atpakaļ pienāca tas mirklis, kad gredzens ir tik pilns ar ļauno, ka fiziski Lāsma viņu vairs nevarēja izturēt.
  Tā nu gredzens nonāca pie manis, un kā sanāk, man ir bijuši pietiekami labi skolotāji enerģijas attīrīšanā. Tad nu ķēros pie darba, gredzens tiešām bija pārlādēts negatīvā, kas viss bija no tā jāizvelk. Caur drebuļiem, aukstumu un riebumu visu izdabūju ārā, līdz pēdējam, līdz gredzens absolūti `sāka smaidīt`. Un šeit seko labākā daļa- gredzenam šī enerģiju maiņa bija tik liela un neizturama slodze, ka sudraba puslode vienkārši atvērās uz pusēm. Lāsma tā nobijās ka gredzenu vairs nevarēja paņemt rokās vai pat uz to paskatīties, bet pats gredzens tagad atpūšas kaut kur Camden kanālā.. :)

Smieklīgi rīti

Daži ļoti zemas kvalitātes vārdu sakopojumi tapuši alkohola ietekmē. Ietekme, ietekme, ietekme, ietekme.

Nedaudz pievērtas indieša acis

Ar noslēpumu, kas šķiet kā mājas

Ir nedaudz pārkarsis deju placis,

Jo tas met dzirksteles, kad sajūt kājas

Sajauktā secībā sajaukta diena,

Mēnesis, septiņi, desmit

Bez piecpadsmit septiņos aizgājām gulēt,

Sapņojām, izģērbām, smējām

Es gribu redzēt tevi kažokā,

Kamēr aprakta smiltīs

Tu dejo.

Ar paceltu pirkstu vai diviem

Tu soļo caur parku

Un redzi sevi skaistu.

Bez veiksmes jeb glāzītes

Mērķī

Ar deviņsimt soļiem uz vietas

Tu nonāci laimībā- nekur

Tu mainīji puslodes, mainīji Zemes,

Tu nonāci krustpunktā,

Kurā jau biji,

Bet nebija slikti,

Nemaz, sirds.

Pacel rokas virs lāpstiņām savām

Un aizturi elpu uz mirkli,

Kaut mūžību,

Izdari tā.

Manā klēpī guļ kucēns

ar noskūtu galvu un aizlauztām kājām.

Tas nolaiza seju, uzticas, smilkst

Cik nepareiza šodiena

Smieklīgi rīti.

Fok it, bro

 vakarnakt beidzot sāku skumt pēc mājām, pirmie Jāņi mūžā, kurus nesvinēju(gandrīz). Aizgāju uz kādu dīvainu klubu, sēdēju, rakstīju dzeju un runājos ar nākošiem unn ejošiem cilvēkiem.. :)

Man blakus sēž meitene- koķeti zaļa,

Bez krūštura, varbūt,

Aiz viņas nākošā-indīgi zila,

Zem acīm tā pagrūtāk saprast.

Tad saskaras kājas, tad elkoņi, rokas, 

bez ķermeņa, ādas un alus,

cik smieklīgi cilvēki aizturam elpu.

Sauc mājas, sauc zibspuldzes,

Krūštura nav,

Ak, spānietes- karstas.

Tavs smaids pieskārās manām lūpām

Un pasaule pazuda- pēkšņi.

Kā šamaņi visi mēs zinām

Kas iedgsies, izdzisīs, kurs.

Tavas garšīgās acis, deguns un mati,

kas skar manu kaklu

drīz izdzisīs gaismas, leks Saule

drīz sadegsim abi, drīz-

Bet tu smaidi.

Tu iekliedzies verbāli,

Bet ķermenis klusē,

Tā čaula tik sakrāli

Pieskaras mugurai tavai

Un ķermenis klusē,

Plūst vārdi, tik aptukši,

Silti, netīri, skaļi,

Mēs valdām pār pasauli,

Valdām pār Sauli,

Bet Kosmoss par spēcīgu,

Tam asi zobi

***

Bez ūdens mazgāties

Kā runāt par laimi,

Mums nevajag daudz

Tāpēc pacelsim glāzes par jaunību, troksni

Un sāpēm, kas parīt jau smieklīgas būs,

Sekss, smiekli un reibums.

Par jaunību, troksni un sāpēm,

Kas parīt jau smieklīgas būs.

Tīrāk bez mēles un gudrības zobiem

Par stulbumu, smaidu, robiem

Atver acis un ieraugi lietu-

Pil, pil, pil,

Līdz paveras mākoņi,

Parāda zvaigznes

Uz mirkli un viss.

Bez mērķa uz leju pa kreisi

Aiz Nelabā rokām tu saodi

Dievu

.

Parīt

Līdz izlidošanai uz Londonu palikusi viena diena ar dažu stundu piekabīti.. Gribēju pateikt tikai to, ka Londonā noteikti šo blogu atkal padarīšu par aktīvu, vienkārši tagad kaut kā esmu atradis no šī virtuālā ikdienas pieraksta!

Bjork- Ancestors

Jau ilgi man šķiet, ka šeit kaut kas jāuzraksta, bet man vārdi neraisās. Zinu ka cilvēki uz mani gaida, bet man nepatīk šī pienākuma apziņa. Mani līdz šim lielākie notikumi ir bijuši Rīgā, Olainē, pēc tam Lietuvā.. Esmu ticis pie jauna telefona. Jā, vārdi nav mani sabiedrotie.. Līdz vēlākam.

Šoreiz jūsu uzdevums ir  noklausīties virsrakstā minēto dziesmu. Eh, izrādās youtube piedāvā tikai kaut kādu minifragmentiņu-

The Sun Is Often Out

Vakar 10`000BC(2008) atvēra kanālu uz pilnīgu aizvēsturi, uz šķīstības, dabas pamatbūtības un enerģijas plānu. Domas matērija griezās tikai ap garīgu pilnību, nekādu fizisku vajadzību, nekādu `grēku`..  Šķiet, ka pasaule saprot, ka esmu gatavs palikt pilnīgi viens, sagatavo mani.. Esmu savu loku samazinājis līdz minimumam, mans lauks sevī ielaiž vairs tikai trīs cilvēkus, kuri pilnvērtīgi saņem gan verbālu, gan fizisku kontaktu ar mani, tas šķiet tik dīvaini, nezinu, vai agrāk te esmu rakstījis, bet es vairs nemāku runāt. Nemaz. Es pamazām atgriežos tajā posmā, kad cilvēki vēl nerunāja, kad mēs visi sapratāmies daudz labāk nekā šajā apaugušās urbanizācijas laikmetā, kad cilvēki nezina, ko paši grib, nemitīgi meklē, bet neatrod, tiecas un uzskata, ka tā tam jābūt. Ka tik daudz jāsasniedz. Bet es gribu tur, kur nerunā. Vienalga, Indija, Tibeta, Krievija, Ķīna. Vēlos nerunāt, tik ilgi, līdz  nogurstu no klusuma.. Ar Dittu runājām, ka tas ir baigi tricky: Vienmēr būs šaubas kaut kur doties tāpēc, ka būs bail, ka tur iepatiksies tik ļoti, ka nebūs vēlmes atgriezties.. Tajā pašā laikā neaizbraukt būtu vēl sliktāk, jo visu laiku būtu jānožēlo, ka tas nav izdarīts. Tāpēc, kas šķiet pareizāk? Vakarnakt bija ļoti dīvaina situācija, jo divas manas Sirdis rakstīja par savām nedienām ar vīriešiem, kamēr es peldēju savā pilnīgi antiseksuālas matērijas plānā.. Šī bija pirmā reize, kad nespēju dot padomu nevienai no Sirdīm..
Patrick Wolf mūzika nogalina manas pēdējās brīvās minūtes pirms došanās uz dejām.
Atkal aizvērās mani komunikāciju kanāli un vienīgais, ar ko atkal spēju rast saikni, ir Kosmoss. Jo tuvāk nāk vasara, jo atvērtāks šķiet ceļš uz zvaigznēm. Sasodīts, gribu kaut kur kalnos, Francijas dienvidos, klausīties putnos, zālē, apskaut pļavu un ēst dabas bērnus. Eivor- Trollabundin skan tik skaļi, ka ausis nedzird neko citu, kā pasakainu bungu rīboņu un dvēseles izlauztas skaņas, krūtīs dārd novilktas ādas atbalss un jūtu, ka mani sauc Vēja pilsēta.. Visu labu!

P.S. Šodien sajutos ļoti labi, jo autobusā svešai sievietei pateicu uz veselību. Muļķīgi, bet pēkšņi jutos ļoti labi.