Koki

Bija viena reize, pavasara sākumā, kad ar brāli pīpējām zāli un braucām ar riteņiem caur Grobiņu. Braucām, braucām, lidojām, braucām, tad apstājāmies un kādā vietā ieraudzījām priedi, kuru veidoja divas saaugušas priedes. Un tad mēs kopā skumām. Jo to saaugušo koku, to neaprakstāmo skaistumu, kas tur ir bijis jau visu mūsu mūžu, mēs ieraudzījām tikai tagad. Vēlāk mēs sēdējām pieturā, bija jau nakts, ēdām siemītes, kas garšoja pēc ūdens, un klusējām. Bijām koku ieskauti, varēja redzēt koku acīm. Klusumu pēkšņi pārtrauca garām braucoša fūre, kuras krava bija pilna nozāģētiem kokiem. Dzīvie koki noskatījās, kā citu koku līķus aizved. Ja viss būtu kā agrāk, arī mēs redzētu to traģiku. Mēs uz koku kravām skatītos kā uz gazikiem, kas pilni mūsu līķiem, mūsu draugiem, paziņām. Vēl vairāk, skolotājiem. Un tad iestājās tukšums.