Mati.

Londonā, kad vēl nebiju uztaisījis dredus, bija kāda diena, kad pēc mazgāšanas ļāvu tiem izžūt vējā. Viņi bija tik lieli un cirtaini un skaisti un smaržīgi! Lāsmiņa mani nosauca par Zelta Lauvu. Vējš matos ir viena no skaistākajām sajūtām, kādas zinu un tas man ļoti, ļoti pietrūkst.
Savu solījumu sev turēju un vasarā dredus tiešām uztaisīju, bet nu laiks no tiem atkal atvadīties līdz vēlākam, vismaz tā tagad šķiet.. :)
No rītdienas man nebūs datora uz nenoteiktu laiku, tāpēc see ya uz ilgāku. ;)

Londonas saulrieti.

Londonas saulrieti. Pēc tik speciga līdzsvara atrasanas laika ir pienācis tas mirklis, kad es saprotu, kur esmu. Cik tālu esmu. Kādā un cik gruutā celjā es te nonācu. Nupat noskatījos zemāk ielikto video un sapratu, ka enerģijas nu redzu tik skaidri, saprotu tik daudz. Dumji, jo tagad vairs tik spēcīgas (pat ne emocionālas) lietas nespēju uztvert bez raudāšanas, jo informācija ir tik pilna, tik plaša!
Vakarnakt bija milzīgs Channel Opening treniņš, jo mēģināju informāciju ielikt vārdos. Kaut kas arī izdevās.