Fok it, bro

 vakarnakt beidzot sāku skumt pēc mājām, pirmie Jāņi mūžā, kurus nesvinēju(gandrīz). Aizgāju uz kādu dīvainu klubu, sēdēju, rakstīju dzeju un runājos ar nākošiem unn ejošiem cilvēkiem.. :)

Man blakus sēž meitene- koķeti zaļa,

Bez krūštura, varbūt,

Aiz viņas nākošā-indīgi zila,

Zem acīm tā pagrūtāk saprast.

Tad saskaras kājas, tad elkoņi, rokas, 

bez ķermeņa, ādas un alus,

cik smieklīgi cilvēki aizturam elpu.

Sauc mājas, sauc zibspuldzes,

Krūštura nav,

Ak, spānietes- karstas.

Tavs smaids pieskārās manām lūpām

Un pasaule pazuda- pēkšņi.

Kā šamaņi visi mēs zinām

Kas iedgsies, izdzisīs, kurs.

Tavas garšīgās acis, deguns un mati,

kas skar manu kaklu

drīz izdzisīs gaismas, leks Saule

drīz sadegsim abi, drīz-

Bet tu smaidi.

Tu iekliedzies verbāli,

Bet ķermenis klusē,

Tā čaula tik sakrāli

Pieskaras mugurai tavai

Un ķermenis klusē,

Plūst vārdi, tik aptukši,

Silti, netīri, skaļi,

Mēs valdām pār pasauli,

Valdām pār Sauli,

Bet Kosmoss par spēcīgu,

Tam asi zobi

***

Bez ūdens mazgāties

Kā runāt par laimi,

Mums nevajag daudz

Tāpēc pacelsim glāzes par jaunību, troksni

Un sāpēm, kas parīt jau smieklīgas būs,

Sekss, smiekli un reibums.

Par jaunību, troksni un sāpēm,

Kas parīt jau smieklīgas būs.

Tīrāk bez mēles un gudrības zobiem

Par stulbumu, smaidu, robiem

Atver acis un ieraugi lietu-

Pil, pil, pil,

Līdz paveras mākoņi,

Parāda zvaigznes

Uz mirkli un viss.

Bez mērķa uz leju pa kreisi

Aiz Nelabā rokām tu saodi

Dievu

.