Dzīve un dvēsele.

Šodien pēc mēģinājuma dodos pie Dittas uz dz.d. chillin. Viņa teica, lai dāvinu dzīvi. Tieši to arī dāvināšu, jo viens no 2009(?) gada spilgtākajiem notikumiem bija dzīves uztaisīšana. Es uztaisīju dzīvi, bet tā īsti neatradu tai personību. Vēlāk dzīvei uztaisīju klāt dvēseli, tā nosēdās uz dzīves. Kaut veidošanas procesā smagi bojāta(kā jau dvēselēm pienākas būt- pāršķeltām), ideāli līdzīga tās būtībai. Kaut kā jutu, ka šīs lietas man kādam jāuzdāvina, jo pašam tās šķita pārāk "Ne Es". Vispirms gribēju dāvināt J., bet pārdomāju, pēc tam biju domājis to dāvināt J(2.), bet tagad priecājos, ka to neizdarīju.. Vēlāk tā man šķita piemērota K., bet arī viņa dzīve īsti neizskatās tāda. Man šķiet, ka Ditta beidzot būs īstais cilvēks.
  Tāpēc gribēju atrast to datumu un pārskatīju draugiem.lv dienasgrāmatu. Tajā ierakstu neatradu, tāpēc skatījos savā Dienasgrāmatā(t.i. ar roku rakstītajā). Neatradu, tomēr meklējot acis aizķērās aiz dažām rindām, neaptverami laimīgām rindām. Vēlāk tik pat neaptverami tukšām, melnām un sāpīgām rindām. Laikam tāpēc jau mēnešiem neesmu tajā neko rakstījis- nabaga klade ir piesūcināta ar manām skumjām, sāpēm.. It kā tajā ir vēl vairāk laba, bet kaut kā šīs nabaga lapas mani ir sākušas atgrūst.
   Ir sācies jauns periods, jauna laime un dzīves posms, tagad būtu tik daudz laba un skaista ko tajā rakstīt, bet kaut kā neceļas roka. Nejūtos vairs šij grāmatai piederīgs.. Iespējams, kādreiz izprintēšu šī bloga ierakstus un ielīmēšu tajā, tas aizņems pietiekami daudz lapaspušu, lai mana roka būtu pietiekami tālu no vecās dzīves. ā pat kā pie kvalitātes cilvēki nonāk caur smagu darbu- pie laimes cilvēki nonāk caur milzīgām sāpēm. Bet no tā visa var tik daudz mācīties, ka es pat nezinu, kas un kāds es būtu, ja tam visam nebūtu gājis cauri.