Noskatījos otro United states of Tara sezonu. Tas seriāls man tik ļoti, ļoti, ļoti palīdz. Tagad jūtos laimīgi skumjš.. Pēdējā laikā man šķiet, ka man ir jānomaina mana pasaule pavisam, lielākā daļa jāmaina pa 180 grādiem. Bet tad atkal iedomājos- velns, neviens dzīves brieduma cilvēks neuzskata, ka septiņpadsmit gados būtu bijušas kādas milzīgās dzīves izvēles, ka tad cilvēks ir vēl naivs bērns. Tāpat astoņpadsmit, deviņpadsmit, divdesmit.. Ka dzīves pieredze un
saprašana nāk ar laiku, ar ilglaicīgu pieredzi. Tajā pašā laikā, visi šajā vecumā domā, ka saprot visu, zin labāk un ir pārliecināti, ka vēlāk klāt nāks tikai kļūdas. Un es esmu neiedomājami apjucis. Es nezinu, vai mans pienākums ir būt neapdomīgam, trakam jaunietim, kas bauda dzīvi, un tā teikt does sex, drugs n r&r, kas nedomā par sekām un plūst pa straumi, vai tieši pretēji- domāt par to, ko dzīvē gribu sasniegt, kas un kur es esmu, kādi cilvēki man ir un būs apkārt. Pēdējā laikā tas jaunietis manī ir piezemējies, es par daudz domāju un
vairs neprotu būt neapdomīgs idiots, kādam mana vecuma jaunietim pēc būtības vajadzētu būt. Jo domāt ir tik sasodīti grūti, nogurdinoši, ka es to vairs negribu. Ne tagad.
Seriāla galvenā varone ir Tara, kurai, dažos vārdos, ir personības dalīšanās. Viņa pārvēršas par traku jaunieti, par pusmūža alus dzerošu vīrieti, par sešdesmito gadu paraugsievu, piecgadīgu bērnu, psihoterapeiti. Un seriāla gaitā viņa mēģina ar šiem tēliem tikt galā. Droši vien uz to scenāristi arī spiež- cilvēkiem seriāls iepatīkas, šķiet tik sasodīti tuvs, jo katrā no mums ir dažādas personības, ar kurām mums jātiek galā. Un tālāk?