Kariete Ņiva

Ir pagājusi skaista nedēļa. Pilna nedēļa. Esmu vēl vienu soli tuvāk savai dzīvnieku dīrāšanas karjerai, ir aizvadītas krietnas vajadzīgas, svarīgas sarunas. Viss ir labi. Ļoti. Un tagad es jūtos kā tādā vasarīgā pasakā, kurā negaidīti uzsnidzis skaists, balts sniegs. :)

Karen O And The Kids- Hideaway

Šodiena bija tā `esmu migā, visi prom, mieru, ēdienu` diena. Bet nesanāca. Es esmu noguris no dzīvošanas ar vecākiem, ar nepārtrauktiem mēģinājumiem turpināt savu izaugsmi, kamēr tevi velk atpakaļ kaut kas kā "sakārto savu istabu" vai "saklāj gultu". Itkā tādas pat skaistas dzīves niansītes, pēc kurām varbūt drīz sanāks arī pat paskumt, bet uz doto momentu tās mani kaitina. Mani, mierīgo un nenokaitināmo Uldi Kristianu Kalnu.
  Vēl  manu prātu okupējušas domas par nākotni. Viss bija diez gan ok sakārtojies par palikšanu Rīgā, bet jauni pavērsieni atkal liek visu domāt no jauna. Un kamēr neesi izdomājis, jūties kā tāds gaisā palaists balons- kur nokritīsi- vējš rādīs.
  Arī pižiki top, ūdele, trusis, jenots jau gandrīz gatavi. Tiku pats pie savas šujmašīnas, žēl tikai, ka ādu ar to nevar šūt Vismaz oderes top daudz ātrāk. Un interesantāk. Diegos, pavedienos un adatās ievijas manas domas. Arī tā uz doto mirkli ir vieglāk.
  Šodien ne tikai domās runāju ar saviem Londonas draugiem, nu pat ar dažiem tiešām runāju. Pārītis vairs Londonā nav, citi sapinušies ar nepareiziem cilvēkiem, citi plāno doties prom. Citi iekārtojušies un veido savu ceļu. Citi vēl joprojām tikai sapņo. Nu, vismaz domas viņiem lielas.
  Es nezinu, man ir nedaudz aptrūcies spēka. Man vairs nav spēka cīnīties skolā, nav stimula, jo (vienīgā lieta, par kuru tiešām esmu pārliecināts) nākotnē man tas diploms tā pat īsti nebūs derīgs, jo nu, he- taksidermiju nevienā valstiskā iestādē nepasniedz. Vismaz žetongredzens man būs smuks.
  Sestdien tikšos ar savu Ķepaini, vismaz tas būs kārtīgs enerģijas lādiņš.

Man šķiet atkal ir laiks atsākt sapņot par vasaru. Saukt pēc gasmas.

Murrr

Nu ko, lai arī aiz loga viena alga ir plusos, mana kažokmeistarsezona ir sākusies. ;) 2009 gads- Jenota vīriešu pižiks un mazā apkakle, 2010- lielā Jenotapkakle, 2011- sieviešu trušādas pižiks un nu jau 2012- plānā ir mufte, divi pižiki, puscimdi un vēl šis tas. Cerams, ka uz pavasara pusi jau varēšu sev sākt taisīt smuku portfolio ar saviem darbiņiem.
Rīt pēdējā finiša taisne uz skolu un aidā. Kas būs tālāk- gaidu ar nepacietību ;)

Gredzens ar dzintara aci

Man taču ir garumzīmes! :))
Tas patiesi bija svarīgākais iemesls, kāpēc šeit nekas īpaši nav parādījies. Nu ko, šonedēļ esmu mazliet jucis, jo velku kopā savu pusgada slinkumu(un izrādās lielāko daļu pusgada darbu man izdodas savilkt arī nedēļas laikā). Haha, nupat sapratu, ka es neko negribu rakstīt. Iepriekšējais ierakst vēl joprojām ir ļoti aktuāls un tas arī ir tas svarīgākais. ^-^

Un es esmu iemīlējies (arī) bildē: 

Trøllabundin

Es esmu laimigs un laimigie laiku neskaita.

"sociālās" problēmas

Cīnīties pret karmas likumiem ir tā pat, kā peldēt pret straumi- enerģija tiek iztērēta milzīga, bet rezultāta nekāda. Unda, sirds, sāc domāt, kā mēs sauksim savu ziloni.

And It Brings Our Knees To The Earth

Skan deftones un avirs nepavisam nav tā kā 2007. gada rudenī, tas labākais laiks manā pasaulē ir kļūvis kā labākais laks pagātnē, bez laika, bez telpas, jo katra diena ir labākā. Deftones- minerva. Es ļoti uzrakstīju vēstuli Lāsmiņai, Jo lai arī cikk viss ir tā kā tas ir, man viņi ļoti pietrūkst. Visi, pat tie, kuriem nepavisam nevajadzētu Pietrūkt, pat Ewu, kuru (nu es saprotu) sāpināju ES. Hmm, jā, man jālūdz piedošana arī viņai, lai mans ceļšbūtu tīrs bez pagātnes. Ir ceturtdiena, ir skola, ir alus, Ditta, deftones, kaķīs, tumbas, alus, uz klaviatūrs ir kut kas ķipīgs. Pēc pāris sprīžiem pienāks mirklis, kad Ditta sāks krākt, viņa tik skaisti krāc. AAh, johaidī, deftones- change atgādina egiju, arī par viņu es tik bieži domāju un mūsu mirkļi bija tik labi, septītais gands, sestais gads.. Nu jau mani sauc par onkuli un skolotāju, bet tad mēs bijām piecpadsmitgadīgi bērni, kas atraduši savus sirdsdraugus, vai vismaz domubiedrus, gājām pa sliedēm, skumām kopā. laikam tik atklāti es neesmu skumis ar nevienu. Bet nu jau tik skaidri redzu savu ceļu, ka esmu tā īsti aizmirsis, kā ir pavisam kārtīgi skumt, kā ir tad, kad tev no iekšpuses griež uz āru un palagi tiek plēsti, kājās parādās žīdu svaigznes, bet uz rokām Vārdi. Jorgen. Tuik daudz par daudz. Vai par maz, bet 'šī puse' tur pie absolūta klusuma, tur pie nebūtības. Vai būtības esencē, tev šķiet, ka you know me right but your everything Youre not.  Es nezinu, septītā gada trīs ērtības(egija, deftones un sildītāja skaņa) vēl joprojām nav pārspēts, vēl nekas uz šīs pasaules nav ieguvis tik spilgtu vērtību, vēl kažokzvēru zabīza, Oooh, fuck, vajadzēja atrast to bildi, jā Jim. U kad vējā plīvo mati, liekas, ka tie dzīvo savu pasauli, ka tie ir absolūti ne mani, ne es, cita būtne. Es nezinu, ko es darīšu rīt, es nezinu, ko es darīšu parīt, bet es zinu, ko darīs tā stirna, kas tagad guļ aiz trešās priedes.