Upon

Dažreiz man šķiet, ka lielākā daļa cilvēku ir tik sapisti, ka man bail iedomāties, ka tiešām var būt tā, ka man VISS ir kārtībā. As in manas vienīgās problēmas izriet no tā, ka situācijās, kurās esmu atkarīgs no sapistiem cilvēkiem, tas var ietekmēt mani. Vai nu jānonāk pie kompromisa, ka es no šādām situācijām neesmu atkarīgs, vai arī jāsāk domāt, ka es varētu būt tas, kurš ir sapisies visvairāk. Tomēr tam negribu ticēt, jo, kā mēs runājām ar Mashu, jebkurš vidusmēra jaunietis ir gājis cauri tai četrpadsmitgadnieku krīzei, kad šķiet, ka visa pasaule ir idioti, neviens neko nesaprot un viss ir tik nepareizi. Liela daļa arī ir nepareiza, bet mana lielākā problēma varētu būt tāda, ka man ir vienalga, kamēr tas neskar mani personīgi. Man nelīmējas kopā tas, ka emociju uzplūdā varu sākt neaprakstāmi raudāt par ebreju aizskaršanu vai nozāģētu mūžsenu koku mežā, bet tajā pašā laikā es īsti nejūtu neko pret apzīmējumu "nelaimīgs cilvēks". Un tādu ir pārāk daudz. Teorijas doktoranti, bet praktiķi bērnudārzā. Un te būtu jāsāk domāt, bet arī tā nav mana problēma. Kāds varētu palīdzēt iemācīt cilvēkiem būt laimīgiem? Kāpēc cilvēki netic saviem spēkiem?

Piedodiet, ir tomēr viens aspekts kurā es pats jūtos nelaimīgs- fakts, ka nogriezu savus matus.

Kariete Ņiva

Ir pagājusi skaista nedēļa. Pilna nedēļa. Esmu vēl vienu soli tuvāk savai dzīvnieku dīrāšanas karjerai, ir aizvadītas krietnas vajadzīgas, svarīgas sarunas. Viss ir labi. Ļoti. Un tagad es jūtos kā tādā vasarīgā pasakā, kurā negaidīti uzsnidzis skaists, balts sniegs. :)