Vēl manu prātu okupējušas domas par nākotni. Viss bija diez gan ok sakārtojies par palikšanu Rīgā, bet jauni pavērsieni atkal liek visu domāt no jauna. Un kamēr neesi izdomājis, jūties kā tāds gaisā palaists balons- kur nokritīsi- vējš rādīs.
Arī pižiki top, ūdele, trusis, jenots jau gandrīz gatavi. Tiku pats pie savas šujmašīnas, žēl tikai, ka ādu ar to nevar šūt Vismaz oderes top daudz ātrāk. Un interesantāk. Diegos, pavedienos un adatās ievijas manas domas. Arī tā uz doto mirkli ir vieglāk.
Šodien ne tikai domās runāju ar saviem Londonas draugiem, nu pat ar dažiem tiešām runāju. Pārītis vairs Londonā nav, citi sapinušies ar nepareiziem cilvēkiem, citi plāno doties prom. Citi iekārtojušies un veido savu ceļu. Citi vēl joprojām tikai sapņo. Nu, vismaz domas viņiem lielas.
Es nezinu, man ir nedaudz aptrūcies spēka. Man vairs nav spēka cīnīties skolā, nav stimula, jo (vienīgā lieta, par kuru tiešām esmu pārliecināts) nākotnē man tas diploms tā pat īsti nebūs derīgs, jo nu, he- taksidermiju nevienā valstiskā iestādē nepasniedz. Vismaz žetongredzens man būs smuks.
Sestdien tikšos ar savu Ķepaini, vismaz tas būs kārtīgs enerģijas lādiņš.
Man šķiet atkal ir laiks atsākt sapņot par vasaru. Saukt pēc gasmas.
