Man blakus sēž meitene- koķeti zaļa,
Bez krūštura, varbūt,
Aiz viņas nākošā-indīgi zila,
Zem acīm tā pagrūtāk saprast.
Tad saskaras kājas, tad elkoņi, rokas,
bez ķermeņa, ādas un alus,
cik smieklīgi cilvēki aizturam elpu.
Sauc mājas, sauc zibspuldzes,
Krūštura nav,
Ak, spānietes- karstas.
Tavs smaids pieskārās manām lūpām
Un pasaule pazuda- pēkšņi.
Kā šamaņi visi mēs zinām
Kas iedgsies, izdzisīs, kurs.
Tavas garšīgās acis, deguns un mati,
kas skar manu kaklu
drīz izdzisīs gaismas, leks Saule
drīz sadegsim abi, drīz-
Bet tu smaidi.
Tu iekliedzies verbāli,
Bet ķermenis klusē,
Tā čaula tik sakrāli
Pieskaras mugurai tavai
Un ķermenis klusē,
Plūst vārdi, tik aptukši,
Silti, netīri, skaļi,
Mēs valdām pār pasauli,
Valdām pār Sauli,
Bet Kosmoss par spēcīgu,
Tam asi zobi
***
Bez ūdens mazgāties
Kā runāt par laimi,
Mums nevajag daudz
Tāpēc pacelsim glāzes par jaunību, troksni
Un sāpēm, kas parīt jau smieklīgas būs,
Sekss, smiekli un reibums.
Par jaunību, troksni un sāpēm,
Kas parīt jau smieklīgas būs.
Tīrāk bez mēles un gudrības zobiem
Par stulbumu, smaidu, robiem
Atver acis un ieraugi lietu-
Pil, pil, pil,
Līdz paveras mākoņi,
Parāda zvaigznes
Uz mirkli un viss.
Bez mērķa uz leju pa kreisi
Aiz Nelabā rokām tu saodi
Dievu
.
